Šis bija nevis vienas spožas dīvas «un citu» fona dalībnieku koncerts, bet gan divu ļoti atraktīvu, izcilu, spilgtu skatuves mākslinieku vakars plašā populāro operu un operešu āriju un duetu repertuārā septiņās valodās laikmetu un stilu amplitūdā no XVIII gs. Eiropas un krievu nacionālās operas līdz XX gs. populārajai Dž. Gēršvina blūzu operai Porgijs un Besa, F. Lehāra operetēm un piedevās mikrofonā Ervīna Šrota dziedātajiem tango. Dramatisku pirmsnāves āriju šajā programmā nebija. Sastapām laimīgu, dzīvesprieka pilnu pāri uz skatuves un dzīvē. Mihails Muginšteins (Kultūra) Annu Ņetrebko nosaucis par revolūciju un jauno vilni operā. Jāpiekrīt, jo dziedātāja uzrunā ar īpašu, neatvairāmu šarmu, valdzina ar siltu, dzidru, veiklu un, galvenais, emocionāli ļoti piesātinātu balsi. Daba viņu apveltījusi ar patīkamu tembru, un pat virtuozajās pasāžās, piemēram, M. Gļinkas Ludmilas kavatīnē, balsī neiezogas metāliska skaņa. Dabiski un vienkārši A. Ņetrebko apvieno labāko no operas līdz popkultūrai, kuras ieročus meistarīgi izmanto opermākslā, un pērnvasar festivālā Jaunais vilnis sadziedāja pat duetā ar Filipu Kirkorovu. Arī šoreiz uz LNO skatuves A. Ņetrebko uzrunāja ar izteikti sievišķīgu, neatvairāmu personības šarmu. Pat uzvilkusi mirdzoši balto, sidraba spīdumiem nosēto Sniegbaltītes tērpu, viņa nav salta dīva ar daiļu balsi. Ar to viņai būtu par maz, Anna vienmēr ir kustībā. No viņas, tāpat kā no viņas balss, strāvo siltums, patiesas emocijas un seksapīls. Viņa aktīvi komunicē, izmantojot gan izteiksmīgu vokālo intonāciju, gan mīmiku, gan ķermeņa valodu. Ja dejo - tad ar azartu, ja ilgojas vai mīl - tad no visas sirds, kā to sajutām A. Dvoržāka Nāras un Dž. Pučīni Lauretas ārijās. Virtuozi graciozā izlēkšana no kurpēm, temperamentīgā dejošana un ziedu mešana publikai zālē, ko A. Ņetrebko neatvairāmi šarmanti un sprigani darīja, iejūtoties Lehāra operešu varoņu Džūditas un Vilijas tēlā, šķiet, ir jau daudzreiz atkārtots skatuves kroņa numurs, iemūžināts Bādenbādenes 2006. gada galā koncerta DVD. Tomēr spilgtais, dzīvais skatuves tēls liek noticēt impulsīvām emocijām, pirmreizībai.
Ervīns Štrots iemantoja publikas mīlestību, jau pirmajā - Leporello ārijā apliecinot sevi kā krāšņa, niansēm bagāta basbaritona īpašnieks ar eleganti vīrišķīgu stāju. Daudzpusībā un skatuviskajā atraisītībā viņš neatpalika no A. Ņetrebko - te ķircinādams publiku komiskajā šarlatāna Dulkamaras lomā, te sulīgi izgaršojot P. Sorosobala ostas tavernu un smeldzīgo tango pasauli izcilā saspēlē ar latviešu akordeonisti Initu Āboliņu. Koncerta sākumā kā izmisīgā krosiņā pāri celmiem izcīnījies ar straujo M. Gļinkas Ruslana un Ludmilas uvertīru, orķestris revanšējās Dž. Rosīni uvertīrā Žagata zagle, kuru diriģents vadīja kā spilgtām detaļām bagātu stāstu.