Var teikt, ka, sākoties pavasarim, aktivizējas arī orientieristi, un tā līdz oktobrim, kad sals sāk kost pirkstu galos. Taču rūdītiem dabas baudītājiem sezona nav šķērslis, un sacensības, kā arī treniņi notiek visu cauru gadu. Daudzi atzīst - vēsākā laikā pat patīkamāk skriet pa mežu, jo nav karsti, odi nekož.
Orientēšanos var uztvert gan kā sporta, gan kā atpūtas veidu, jo katrs var izvēlēties pēc saviem ieskatiem - doties pastaigā vai sportiski sacensties, meklējot apvidū izvietotos kontrolpunktus. Dodoties distancē, orientieristam ir karte, kur ar aplīšiem ir atzīmētas vietas kontrolpunktu meklēšanai. Orientēšanās šarms ir spēja kartē sekot līdzi tam, kā pārvietojies apvidū, plānot, kā precīzāk paņemt kontrolpunktu. Tās ir iemaņas, kuru apgūšana prasa laiku. Protams, vieglāk būtu izmantot kādu no mūsdienu tehnoloģijām ar GPS palīdzību, taču tas nav tas! Lai noķertu īsto sajūtu, nepieciešams minimums - karte un kompass. Sports un aktivitātes dabā saliedē, un, kaut arī orientēšanās prasa individuālu darbību, komandas sajūtas stiprināšanai orientēšanās lieti noder darba kolektīvos. Dabas Dienai pieredzējuši orientieristi stāsta savus piedzīvojumus un iesaka - kur un ar ko sākt.
Ulrika Plotniece,
Strādā reklāmas jomā, ar orientēšanos nodarbojas septiņus gadus
«Viss sākās ar to, ka brālis vienu dienu aizveda uz Magnētu [orientēšanās sacensības Rīgas apkārtnē]. Atceros pirmo reizi, kad viena pati izgāju trasi. 4 km Jūrmalas puses mežā gāju pusotru stundu. Bet biju lepna, ka izgāju pati! Vēl atceros, kā pārgāju no 4 km uz 6 km distanci. Man tas likās milzīgs solis. Tagad, kad esmu noskrējusi vairākus maratonus un rogainingus (6-24 stundu ilgas orientēšanās sacensības), smiekli nāk, bet toreiz tas bija nopietns lēmums. Šobrīd dodu priekšroku rogainingiem. Tā ir mana kaislība, aizraušanās un pozitīvā atkarība,» stāsta Ulrika. Runājot par apģērbu, orientieristi asociējas ar mūždien salāpītām skriešanas drēbēm, jo, lienot cauri krūmiem, apģērbu ir viegli kaut kur aizķert. «Ne vienu reizi vien esmu pēc orientēšanās iznākusi no meža līdz apakšbiksēm slapja. Vienreiz tā gāza un bija tik aizaudzis mežs kaut kur Tumšupes pusē. Tomēr vasarā lietū ir neticams kaifs orientēties,» saka Ulrika. «Orientējos visu gadu. Arī ziemā. Labs rūdījums - izskriet pa mežu.» Vai labs orientierists nekad neapmaldīsies? Gadās arī apmaldīties, vēl vairāk, Ulrika saka, ka iesākumā īpaši un bieži: «Un esmu gatava sevi pārliecināt, ka vide mainījusies, nevis es apmaldījusies. Stress, protams, milzīgs. Tad es nomierinos, saku sev, ka nekur jau nelikšos, atradīšu, kur esmu, sapratīšu vietu kartē, galvenais saglabāt vēsu prātu.» Sešu stundu rogainingā, skrienot ar karti rokā, sanāks maratona distanci pieveikt: «Ja klasiskais maratons ir vairāk iedziļināšanās sevī, kā tikt līdz galam, tad orientējoties jāsabalansē fiziskais un prāts. Pēc sajūtām tas ir daudz vieglāk.» Ne vienam vien orientieristam šī nodarbošanās ir saistīta ar ģimeni. Arī Ulrika jau četrus gadus ik pa laikam startē kopā ar brāli: «Ar komandu Rupo Tandēms esam piedalījušies divos pasaules čempionātos rogainingā, pāris Latvijas un vienā Eiropas un, protams, pašmāju rīkotos mačos. Kad apprecējos un mainīju uzvārdu, komandu pārsaucām par Dzimuši Rupie. Bet pagājušajā gadā divreiz jau noskrēju kopā ar vīru. Viņš ir ātrs un arī ātri apguvis orientēšanos. Daudz ātrāk par mani. Abas reizes ieguvām 5. vietu un noskrējām kopā 42 km. Tā ir ļoti skaista pieredze. Tie man ir svētki - ievilkt vīru mežā!»
Aiva Jakovela,
Strādā aktīvās atpūtas jomā un konsultē dažādus projektus, ar orientēšanos aizraujas 10 gadu
Aivai arī ir ģimenes tradīcija kopā dodies uz dažādām orientēšanās sacensībām: «Tā ir aktīva atpūta kopā pie dabas. Katru reizi cits mežs, cita Latvijas puse, cita distance. Perfekts veids, kā paskatīties uz Latviju no neierasta skatu punkta.» Lai sasniegtu labākus rezultātus, nepieciešams arī labi sagatavoties. Aiva pēdējās sacensībās, kas notika Liepājā, savā grupā saņēma augsto 3. vietu. «Turos pie principa piecas reizes nedēļā kārtīgi pakustēties. Ir vajadzīga pašdisciplīna, lai starp darbiem izbrīvētu laiku. Bet man izdodas un palīdz arī tas, ka maniem draugiem patīk aktīvs dzīvesveids, tāpēc nereti treniņš ir labi pavadīts laiks kopā ar draugiem. Ja reiz esi ar karti devies mežā, tad nepieciešams koncentrēties un lasīt karti, lai no meža tiktu ārā,» smejas orientieriste. Aiva ir piedalījusies Siguldas kalnu ultramaratonā un sapratusi, ka tas nav viņai: «Kad skrienu bez kartes, man parasti piezogas visādas sliktas sajūtas, ka kaut kas sāp, spiež un berž, bet, kad skrienu ar karti, esmu aizņemta ar citām lietām un nekas netraucē.»
Aiva pati sāka orientēties, kad viņai to, tā teikt, ierādīja. Tāpēc viņa iesaka arī citiem, ja ir radusies interese, tad vajag atrast kādu, kas ar to jau nodarbojas, un doties līdzi uz mežu: «Sākumā vajadzēs lietpratēja padomu, lai saprastu, kā uz kartes attēlo mežu, paugurus, purvus. Orientieristi ir izpalīdzīgi, atliek tikai palūgt padomu.»
Aigars Dudelis,
Smiltenietis, mežsaimnieks, ar orientēšanās sportu nodarbojas 40 gadu
Pirmā saskarsme ar orientēšanās sportu Aigaram bija 60. gadu beigās, kad viņam vēl nebija 10 gadu. «Toreiz kopā ar brāli un mammu devāmies tēvam līdzi veidot distanci - izvietot kontrolpunktus Valmieras apkaimē pie Sietiņieža. Tēvs bija viens no orientēšanās sporta aizsācējiem Valmierā. Tajos gados distances lika paši dalībnieki, katrs citās sacensībās. Man kā puikam tas likās interesanti - pēc kartes atrast noteiktu vietu: uzkalniņu, purviņu, bedri mežā. Tas bija kā spēlēt kariņu,» atceras Aigars. Sacensība dabā ar fiziskā spēka un koncentrēšanās spēju kombināciju - tas vienmēr ir interesanti. Iespējams, tādēļ orientieristi turpina šo nodarbi līdz sirmam vecumam, saglabājot labu fizisko stāvokli un dzīvesprieku. Katrā Latvijas novadā ir lieliskas vietas. Aigaram prātā pirmās nāk: daudzveidība un lieliskās ainavas Raipala ezera apkārtnē Alūksnes tuvumā, Kapusils pie Smiltenes, Raiskums pie Cēsīm, Bernātu priedes netālu no Liepājas. Šīs un citas vietas orientieristi dodas apskatīt kopā ar ģimenēm, jo orientēšanās sacensības Latvijā, līdzīgi kā jebkur pasaulē, tiek organizētas vecuma un meistarības grupās. Visiem ir iespēja sacensties. Orientierists mierinot saka, ka apmaldīties ir grūti, ja rokās ir karte un kompass, tomēr ne vienmēr izdodas nekļūdīgi «paņemt» (pēc orientieristu leksikas) kontrolpunktus. Ar to arī orientēšanās sports ir tik interesants - jāspēj ātri pārvietoties apvidū un vienlaicīgi jāsaglabā vēsais prāts.
Pēteris Īvāns,
Kuldīdznieks, IT speciālists, ar orientēšanās sportu nodarbojas 30 gadu
Padomju laikos kartes bija slepenas, tikt pie kartēm varēja tikai, nodarbojoties ar orientēšanos, tāpēc arī tas esot aizrāvis un uzrunājis Pēteri: «Atceros pirmo orientēšanās reizi, kad no 15 kontrolpunktiem atradu tikai vienu, tas bija 10 gadu vecumā.» Vērtējot dažādu orientēšanās klubu rīkotās sacensības, Pēterim visvairāk patīk Saldus un Alūksnes orientēšanās klubu rīkotās sacensības, bet galvenais ir interesantais apvidus: «Lai nav pārāk vienkāršs, bet tajā pašā laikā lai būtu skrienams, tas ir, lai visu laiku nebūtu laušanās caur džungļiem un koku sagāzumiem.» Tāpat Pēterim patīk kartes ar sarežģītu reljefu - lielas neregulāras formas ar ierobežotu redzamību, bet labu skrienamību. Latvijā varētu minēt Tukuma apkārtnes kartes, Zebrus ezeru, Sūņus (Kūku stacijas apkārtne pie Jēkabpils). Kad Latvija izskrieta, piedzīvojumi jāmeklē aiz robežām - vide un daba tur citādas, tas trenē asumu noorientēties svešos apstākļos. Viens no interesantākajiem apvidiem, kādu orientierists atceras, ir bijis Francijas vidienē - ieleja piepildīta ar sena vulkāna lavu, kas veidojusi visneiedomājamāko formu mikroreljefu, un tas viss apaudzis ar maziem bērziņiem. Šovasar Pēteris piedalīsies pasaules rogaininga čempionātā, kas notiks Amerikā. Jāatzīst, ka rogainings ir iemantojis popularitāti un Latviju pārstāvēs vairāk nekā 20 orientieristu.