Minimāla intriga
Vai kāds jau kopš oktobra šaubījās, ka akadēmijas mīluļa, allaž pieklājīgā Bena Afleka patriotiskā ķīlnieku krīzes filma Argo, kas auditorijas pievilināšanas nolūkos papildināta ar komiskiem mājieniem Holivudas (kā īstenās pasaules vēstures mitoloģizētājas) virzienā, nekļūs par galveno pretendenti uz «galveno» Oskaru? Nešaubījās, un šo sajūtu tikai stiprināja dažādo balvu birums, kuras Argo saņēma, tā teikt, ceļā pēc Oskariem. Intriga, kaut minimāla, bija šāda: vai tiešām akadēmija atļausies ignorēt klasiķi Stīvenu Spīlbergu, kura vēsturiskais opuss Linkolns jaudas ziņā «iekabina» pieciem tādiem Argo? Atļāvās, jo akadēmija suvenīru pietaupīja šīs grandiozās freskas dvēselei - tiešām ģeniālam aktierim Danielam Dejam-Lūisam, kas kļuva par 85. ceremonijas rekordistu - pirmo aktieri/vīrieti galvenajā lomā, kura rokās statuete nonākusi trīs reizes. Kaut Oskaru Lūiss pelnīja arī par asprātīgāko un gudrāko pateicības runu šogad - «Stīvena pirmā ideja bija Linkolna lomā uzaicināt Merilu Strīpu, savukārt es sapņoju nospēlēt Mārgaretu Tečeri, un man pašam gribētos gan redzēt abas šīs filmas» (joka ironiskā sāls ir apstāklī, ka abi - Strīpa ar Lūisu - ir «visoskarotākie» aktieri pasaulē, faktiski - viņiem jau vienalga, ko tēlot - var viens otra lomas aizņemties).
Izvairās atzīt Tarantīno
Privāti man, protams, žēl, ka Oskara balva labākās aktrises kategorijā «aizgāja» pie neapšaubāmi talantīgās Dženiferas Lorensas (nevis tika Emanuelai Rivai vai Džesikai Česteinai par daudz iespaidīgākām un grūtākām lomām filmās Amour un Zero Dark Thirty). Jo darbs Optimista stāstā ne tuvu nav salīdzināms ar šīs pašas aktrises lomu Ziemas kaulā/Winter bone (Oskara nominācija pērn).
Akadēmija iet nevis laikam pa priekšu, pamanot vērtīgo (varbūt pat avansā), bet velkas astē, ar nokavēšanos atzīmējot acīmredzamo balvas kandidāta meistarību, tikai mazāk vērtīgā, spēcīgā darbā. Tieši tā, manuprāt, 2006. gadā jau notika ar Angu Lī, kuram nepiešķīra Oskaru par labāko un kontekstā arī drosmīgāko filmu Kuprainais kalns (togad uzvarēja Pola Hegisa Sadursme/Crash - kāds maz atceras šādu filmu?). Likteņa ironija, ka gan 2006. gadā, gan šogad Lī sacentās vienā kategorijā ar Spīlbergu (toreiz - Argo idejiskās līdzinieces ķīlnieku filmas Minhene autoru). Rezultāts - Spīlbergam nulle, Lī labākā režisora tituls abos gados.
Par Annas Hetavejas desmit minūšu dziedošās Fantīnes lomas izteiksmīguma triumfu Nožēlojamajos reti kurš šaubījās - protams, garantēts Oskars otrā plāna aktrisei. Mulsinošs ir kas cits - Kristofam Valcam piešķirt otrā plāna Oskaru par absolūti identisku lomu, kādu aktieris jau tēloja Bīstamajos mērgļos, - tas nozīmē, ka akadēmija nenovērtē šī spējīgā aktiera talantu. Nu, bet Kventins Tarantīno atkal atgriezās turpat, kur sācis - pie atzinības par labāko scenāriju (viens Oskars par to jau ir - 1995. gadā par Lubenes scenāriju). Nez kādēļ ASV Kinoakadēmija spītīgi izvairās atzīt Tarantīno par vienu no pasaulē spēcīgākajiem gadsimtu mijas režisoriem, kas prot ne tikai «spocīgus stāstus» sacerēt, bet ir mainījis veselas paaudzes kinovalodu un kino uztveri.
Personīgs prieks, bez šaubām, par Mihaela Hanekes Oskaru (viņa Mīlestība/Amour šonedēļ startē Rīgā) un Adeles šarmējošo vienkāršību uzvedībā. Tas, ka viņa labi dzied, ir zināms arī bez Skyfall balādes.
Rezumējot - Oskars bija neprātīgi garlaicīgs, bez pārsteigumiem, bez labiem jokiem. Ja par labiem jokiem ceremonijā neuzskata populārās filmas lācēna Teda atzīšanos, ka viņš ir ebrejs Teodors Šapiro, vai Kristenu Stjuarti, kas izskatījās tik ļoti «sašņaukusies», ka sacēla veselu tvitervētru - jauna Lindsija Loena?