Publicējam romāna fragmentu turpinājumos
No augšas viss šķiet niecīgs. Viņu cietoksnis - balto ķieģeļu gruveši - ir knapi saredzams. Vārdu sen zaudējusi iela, gājēju nostaigāta taka, ielīkumo starp daudzstāvu garāžām un pazūd zem jauno namu terasēm un krustojumu zebrām. Tolaik, vecajā pasaulē, sarkanbrūnajā divstāvu koka mājā bija pieci nelieli dzīvokļi. Divi augšstāvā, trīs lejā. Dziļš pagrabs un bēniņi. Pagalms, kas veda šauras ieliņas līkumā. Četri šķūnīši pie dzeltenīgas ķieģeļu sienas, mūžīga liepa un koka galds pie tās varenajiem sāniem. Tumši brūnas ārdurvis ar koka rokturi tieši no pagalma uz priekštelpu un tālāk uz pirmā stāva dzīvokļiem - divas durvis labajā pusē, trešās, ar dermatīnu apsistas, pa kreisi. Pretī šaura gaitenīša galā iegriežas kāpnes uz otro stāvu, kāpšļi izstaigāti gaiši, apaļām, smilšgraudu apslīpētām kantēm. Kāpnes ir šauras un stāvas, daži vecie spraišļi margās aizstāti ar parupja tēsuma puļķiem. Skaidrā dienā no augšas atspīd blāva gaisma - otrā stāva gaiteņa galā neliels logs ar skatu uz pagalmu. Starp stāviem kāpņu laukumiņa stūrī iespiedies triju stūru beņķītis.
No otrā stāva lejā nāk vecais Gunārs. Oranži zaļi rūtotā flaneļa kreklā, tuvredzīgās acis miegdams, viebdamies, viņš skaļi šļūcina čības pa smilšainajiem pakāpieniem.
- Uz leju, uz savu elli, atpakaļ, - viņš klusi sēc. Viena lielā roka brauc lejup pa dzelteni gludo lenteri, otrā čab gaišs, plāns maišelis. Gunārs pazūd dzīvoklī numur divi, pelēkais kaķis iesprūk līdz ar viņu.
- Tā, liksim šoreiz piecas. Vienu pašiem un pa vienai visiem pārējiem.
Kaķis gluži saprātīgi skatās savā sirmajā saimniekā. Piecas baltas olas, mazs alumīnija katliņš, sarkans gāzes balons un gaišzila liesma. Ir Lieldienu laiks.
- Šogad es vairāk ar zaļo, jo dzeltenajā esot kaut kāda inde. Viss izejot cauri čaulai. Zaļu drusku vieglāk ieēst, dabiskāks, - Gunārs ņurd pie sevis.
Gagārins neko neatbild, viņš nav nedz zaļu, nedz dzeltenu olu ēdājs. Saimnieks aizdedzina garāku izsmēķi, piemiedz Gagārinam, uzmeklē otiņu, no maišeļa izvelk ūdenskrāsu kastīti. Šauro vienistabas dzīvokli Gunārs reti vēdina, biezstikla pelnutrauki virtuvē, istabā, priekšnamā. Viņi abi ir lēni un klusi iemītnieki - sausi putekļi un dūmi nosēžas uz lustras, plauktiem, istabas stūros. Var dzirdēt, kā pa dzeltenīgajiem vadiem plūst gaišzila elektrība.
- Galīgi sakaltušas. Zintis laikam maz zīmē, - Gunārs purpina, smēķis lēni kustas viņa mutē augšā lejā, dūmi griežas ap dzeltenīgiem vaigu rugājiem, baltiem matu pušķiem plānajās ausīs, retām sprogām uz kakla. Gagārins necieš smēķēšanu un nicīgi vēro saimnieku. «Zintis,» viņš iesprauslojas un piemiedz zaļās acis, «maz zīmējot! Visu to garo ķieģeļu sienu pāri ielai izraibinājis. Viņš man spertu, jā gan, - bijis drusku bezbailīgāks, viņš noteikti spertu,» šņāc Gagārins. Zintis kopā ar mammu dzīvo otrajā stāvā. Divatā viņi saimnieko lielajā trīsistabu dzīvoklī numur pieci. Aina mēdz slepus vērot dēlu - pēdējā laikā viņu izbrīna tā izskats. Savos astoņpadsmit viņš ir neparasti garš, bālās rokas ir tālu laukā no šaurajām kreklu piedurknēm. Aizvien miegains un kluss, viņš sēž savā istabā pie vienrūts loga, kas paver skatu uz pagalmu.
(Turpinājums 3. maija numurā)