Solījumi ir ļoti konkrēti - vismaz 30 tūkstošu latu, ko brīnumainā elpa tās pircējam piepūtīšot, tikai, lūk, kompetenti cilvēki teic, ka tai ir slikta smaka: pēc krāpšanas dvako.
Taisni vai žēl, ka nav vēlētāju tiesību aizsardzības iestādes, kas uzliktu sodu par politisku demagoģiju. Piemēram, par Aināra Šlesera rīdziniekiem sasolītajiem 50 tūkstošiem jaunu darbvietu. Kā jau pieredzējušam zila gaisa tirgotājam viņam ir izdomāta atruna: kārotās darbvietas atrodas nākamajā mirāžas līmenī - Ziemeļu transporta koridora būvē. Ņemot vērā vēl nepabeigtā «zelta tilta» grūtības, diez vai drīzumā Rīga varēs atļauties pie Ziemeļu koridora nopietni pieķerties, un līdzīgi klasiskiem miglas pūtējiem Šlesers varēs vainot pašus naivos klientus - vēlētājus - būtu jūs dabūjuši solītos tūkstošus, bet, ja negribat iemaksāt vēl nieciņu, tad nu nekā.
Šleseram ir otrās elpas priekšlikumi dažādos (dārdzības) līmeņos. Viens ir Rīgai, cits - Latvijai. Un kas gan ir otrā elpa Latvijai? Pats Šlesers! Tomēr ir pamats domāt, ka viņa dvestā «gatavība uzņemties vadību» ir iesmakusi, jo pats taču bija valdībā, kad partijas biedrs Ivars Godmanis sāka sadarbību ar SVF, ko nu Šlesers tik nikni kritizē. Un kāda ir alternatīva SVF? Šlesera lielītais Lietuvas modelis? Britu The Economist nākamgad prognozē jaunu savdabīgu transatlantisko aliansi: Latvija un Lietuva kopā ar Puertoriko un Venecuēlu veidos pasaules stagnējošāko četrinieku, turklāt Lietuvai varētu klāties vēl plānāk nekā mums.
Tas, ka budžets lāga nepildīsies un valsts aparāts būs vien jāsamazina, ir skaidrs kuram katram arī bez hiperaktīviem elšpūšiem.