Es ļoti mīlu savas dzimtās zemes ziemu. Tai pieder manu jūtu stāsts, vakara un nakts blāzmas radošiem domu pirkstiem uzgleznots. No ziemas skaudrās elpas ik vaigs top sārts, caur puteņiem es viņai pretī eju, lai apsnigtu ar baltām domām, prieku, sapņiem. Ir dabai dots brīnišķīgs spēks pasauli skaistu darīt. Caur ziemas dzestrumā ņirbošo skaņu es mēdzu iziet pie dabas. Balts, sniegots lauks, debesu gaismas apskauts kā brīnums. Tais naktīs vai vakaros, kad zvaigžņu lietus līst un mēness, iesēdies zvaigžņu ratos, staro, es veldzējos dabas dailē un raugos, kā debesīs uguns gailē. Man liekas, tajās es pati degu. Es kavējos dabas svētnīcas dailē, līdz skaļi saku, lai arī citi to dzird: cik dzimtene ziemā ir skaista! Pabūsim tajā un baudīsim dabas skaistumu tad, kad miegs ir tāls. Gaismas un prieka nekad dzīvē nav par daudz.
Mieru, laimi sargāsim kā savu acuraugu un visiem, visiem vēlēsim darbu uzskatīt kā draugu. Bet vakaros degsim pateicībā sveci kā savas dienas pavadīto svēto liecinieci.
Centīsimies būt pieticīgi, saticīgi, darbīgi, apmierināti un laimīgi, dzīvojot savā zemē. Jutīsimies savās mājās kā svētnīcā. Būsim stipri!