Vai cerēji tik agri kļūt par galveno treneri?
Pagājušajā sezonā nekas tāds man pat sapņos nerādījās. Viss notika tik pēkšņi, ka vēl nevaru apjēgt. Esmu vēl ļoti jauns, pats varētu spēlēt. Man trūkst arī pieredzes, un tagad - tāda iespēja. Jāatzīst, ka esmu sajūsmā par iespēju sākt galvenā trenera karjeru tādā klubā kā Skonto. Jūtos pārliecināts par savām spējām, citādi nebūtu piekritis ieņemt šo amatu.
Pērn biji Skonto galvenā trenera asistents. Kādi bija pienākumi klubā?
Ar uzbrucējiem vairāk darbojās Starkovs, ar aizsargiem - Ševļakovs. Treniņos uzturējos Starkova tuvumā, smēlos no viņa pieredzi un dalījos savā ar futbolistiem.
Laikā, kad Skonto jau tā trūkst spēlētāju, kāpēc ar komandu kopā nav Artūra Karašauska, kuram ir spēkā esošs līgums, un, cik noprotu, zem jautājuma zīmes ir vēl vairāku tavā rīcībā esošu futbolistu palikšana klubā?
Cik man zināms, Karašausks tuvākajā laikā parakstīs līgumu ar Dnipro, tāpēc ar viņu nerēķināmies. Protams, man kā galvenajam trenerim žēl noskatīties, kā klubu pamet tā labākie futbolisti, bet tāda ir Skonto politika - sagatavot jaunos puišus pienācīgā kvalitātē un tad viņus pārdot. Iespējams, kādu futbolistu no mums iegādāsies arī Azerbaidžānas Baku, kuru turpmāk vadīs Starkovs. Man nav ne mazāko šaubu par to, ka jebkurš no mūsu futbolistiem ir pietiekami meistarīgs, lai jau tagad papildinātu Baku rindas. Arī gaidāmajā Sadraudzības kausā vairākiem mūsu spēlētājiem rūpīgi sekos līdzi ārzemju klubu skauti un aģenti. Jo vairāk futbolistu mēs pārdosim, jo labāk (smejas).
Kā Sadraudzības kauss ir mainījies salīdzinājumā ar laiku, kad pats tur spēlēji?
Ir pozitīvas un negatīvas pārmaiņas. Kādreiz spēlēt šajā turnīrā bija ļoti prestiži. Tagad daudzi klubi no dalības atsakās, bet citi atkal spēlē bez pamatsastāva futbolistiem. Noteikti ir augusi interese par šo turnīru. Tas ir kā Ziemassvētku tirdziņš, kurā jaunie futbolisti var piesaistīt ārzemju klubu interesi.
Ārzemju, tas ir, Krievijas un Azerbaidžānas?
Ne tikai! Absurdi ir domāt, ka šim turnīram seko līdzi tikai klubi no postpadomju teritorijas. Domāju, ka no Rietumeiropas tur būs ne mazāk skautu kā no Austrumiem. Nupat spēlē pret Floru [9. janvārī Rīgas Olimpiskajā sporta centrā, aut.] tribīnēs redzēju ārzemju klubu skautus, arī no Anglijas.
Andrejs Perepļotkins Latvijā spēlēja trīs gadus, bet jau ceturtajā viņš saņēma Latvijas pasi. Natans Žuniors arī Latvijā ir jau ceturto gadu…
Tāds spēlētājs kā viņš noteikti būtu labs palīgs un noderētu Latvijas izlasei. Es gan neticu, ka tas notiks. Zinot, cik daudz enerģijas cilvēki patērēja, lai Perepļotkinam piešķirtu Latvijas pilsonību, neticu, ka kāds uzņemsies kārtot arī Žuniora pilsonības jautājumu. Turklāt šaubos, ka viņš pats tam piekritīs. Viņš ļoti ilgojas pēc mājām. Pat nomodā esot, sapņo par Brazīliju, draugiem un ģimeni. No izlases viedokļa viņam tas būtu izdevīgi, jo Brazīlijas valstsvienībā viņš diez vai spēs iekļūt. Kaut gan, ko tu zini?! Varbūt tiks Maskavas CSKA vai Zenit, uzspīd kādā čempionu līgas mačā, un durvis uz izlasi būs vaļā.
Pērn Skonto ar blīkšķi izgāzās Eirokausos. Vai ar pašreizējo sastāvu un finansēm klubs varētu iekļūt Eirokausa grupu turnīrā?
Pagaidām mēs par to varam tikai sapņot. Man nepatīk izteikt prognozes, tāpēc to arī nedarīšu. Skaidrs, ka neoficiāli jaunajiem jāizvirza mērķis mēģināt iekļūt Eiropas līgas grupu turnīrā. Bez augstāku mērķu izvirzīšanas progresa nebūs. Un runa jau nav tikai par naudu. Var jau tērēties uz nebēdu, bet tik un tā palikt bešā. Salīdziniet Mančestras City un Harkovas Metallist budžetu! Atšķirība ir liela, bet abi klubi izkļuva no Eiropas līgas apakšgrupas. Gudri spēlējot, arī var sasniegt labu rezultātu. Lai arī Skonto finansiālā situācija šobrīd nav tā pateicīgākā, Latvijas labākie futbolisti ir mūsu rīcībā, un arī ar tiem var sasniegt nesliktus rezultātus.
Kādu futbolu varam sagaidīt no Skonto, kamēr būsi galvenais treneris?
Sirdī, protams, es esmu uzbrūkošā futbola cienītājs (smaida). Bet realitātē svarīgākais ir rezultāts, tāpēc mana pieeja spēles plānu izstrādē būs pragmatiska. Lai spēlētu uzbrukuma futbolu, jābūt klasi pārākam par pretinieku. Ja tādi būsim, tad tā arī spēlēsim. Ja ne - meklēsim citas iespējas.
Pēc karjeras beigām mēģināji kļūt par futbola aģentu. Kāpēc pārdomāji?
Es mīlu futbolu emociju dēļ. Ja nevaru spēlēt, man jābūt uz soliņa, jājūt tā adrenalīna deva un sportiskais satraukums. Aģenta darbs vairāk saistīts ar telefonsarunām, ceļošanu un citām no futbola laukuma attālinātām lietām. Sapratu, ka tas nav priekš manis.
Bet tev taču noteikti ir palikuši sakari gan Anglijā, gan citviet Eiropā?!
Jā, tādi man tiešām ir. Pagaidām gan vēl nav nācies tos likt lietā. Bet tiklīdz radīsies nepieciešamība, izmantošu.