Juridiski sabūvēti pareizi, cilvēcīgi - nepareizi. Iepriekšējais būvniecības standarts, kaut arī tika izstrādāts pēc Latvijas Riteņbraucēju apvienības iniciatīvas un stājās spēkā tikai pirms kādiem trim gadiem, bija ļoti nepilnīgs. Jo tā sagatavošanā bija iesaistīti vien autoceļu speciālisti. 99% riteņbraucēju pārvietojas apdzīvotās vietās, nevis pa šosejām, un risinājumi, kas der šosejām, neder pilsētām šauros apstākļos, ar citām prioritātēm. Arī pirms tam veloinfrastruktūru būvēja «pēc saprašanas», tāpēc var droši apgalvot, ka liela daļa no tā, kas visā Latvijā sabūvēts, ir sabūvēts šķērsām. Mēs rosinājām šo nepilnīgo standartu pārstrādāt. Latvijas valsts ceļi izsludināja iepirkumu, piesaistītais privātais konsultants izveidoja darba grupu, kurā bija gan Latvijas Riteņbraucēju apvienības, gan CSDD, Latvijas valsts ceļu, Rīgas domes Satiksmes departamenta un Rīgas satiksmes eksperti. Rezultātā tapis velobūvju valsts standarts, kas, manuprāt, ir labs - tas nav ideāls, bet ir daudz labāks par iepriekšējo.
Ar ko labāks?
Ir doti skaidri parametri velojoslu izveidei, detalizētāk aprakstīti velosipēdu ceļi - virāžas, slīpumi, platumi, attālumi utt. Standartā ir arī izmēri un kritēriji velonovietnēm - tām būtu jāatrodas pie jebkuras sabiedriskās vai publiskās ēkas. Standartu svarīgi zināt arhitektiem, lai saprastu, kā veloinfrastruktūra iekļaujas pilsētvidē, ka nevar izvietot zemos, kā mēs to saucam, šķīvju žāvētājus, ka ir jābūt augstā tipa novietnēm, kas atbilst noteiktiem kritērijiem. Jāņem arī vērā, cik lielam velostatīvu daudzumam katrā vietā jābūt, rēķinot uz attiecīgās ēkas apmeklētāju skaitu. Lai nav kā Nacionālās bibliotēkas gadījumā, kur darbiniekiem nav velonovietnes - viņi divriteņus slēdz pie margām dienesta ieejas tuvumā un tas vien parāda, cik arhitekts ir bijis «mūsdienīgs». Attiecīgi man rodas šaubas, vai arī pārējais, kas pašā ēkā, ir tapis, sekojot līdzi laikam.
Līdz ar to standarts būtu jāpārzina gan projektētājiem, gan pasūtītājiem. Parasti pašvaldības pasūta projektēšanu un izbūvi, pašas līdz galam nezinot, ko un kā vajag. Dažkārt redzam, ka pašvaldības iepirkumā iekļauj to, ko jau šobrīd valsts standarts aizliedz.
Konferencē bez standarta skaidrojuma ieplānots arī Somijas eksperta ziņojums par riteņbraukšanu ziemā, kas daudzām mūsu amatpersonām šķiet nesaprotama lieta. Veidojot veloinfrastruktūru, jāņem arī vērā, ka velosatiksme vairs nav sezonāla.
Izstrādājot standartu, tika ņemta vērā Somijas, Vācijas, Dānijas, Holandes, Īrijas labākā pieredze. Tikai mūsu klimata zonā un tuvāk ziemeļiem esošās valstīs ir uzkrāta pieredze par riteņbraukšanu ziemā, mums svarīgi to ņemt vērā. Tieši tāpēc uz Rīgas velokonferenci ir uzaicināts somu eksperts Mati Koistinens, kuru holandieši atzina par vienu no labākajiem pasaulē. Bet, ja holandieši, kurus visi uzskata par paraugu velosatiksmes plānošanas jomā, saka, ka somu eksperts ir izcils, tad tā noteikti ir. Riteņbraucēju apvienības eksperti ar viņu tiksies jau dienu iepriekš, viņš teica, ka bez maksas dalīsies ar mums savās zināšanās, jo ļoti ieinteresēts riteņbraukšanas attīstībā. Kāpēc brauc ziemā, kāpēc tas ir labi, un ko darīt, lai brauktu aizvien vairāk - tas ir tas, ko, man liekas, Latvijā nesaprot neviens. To atklāj arī tas, kā izveidota mūsu infrastruktūra, kā to tīra...
Vienu laiku velostatīvi Rīgas centrā ziemā tika ņemti nost, lai ērtāk ar traktoriem ielas tīrīt.
Jā, domājot, ka ziemā tādus nevajag, vai ne? Tagad vairs tā nedara. Vēl vairāk - arī publiskā pašapkalpošanās velonoma paziņojusi, ka viņu divriteņi būs pieejami cauru gadu. Veidojas sapratne, ka cilvēki divriteņus lieto arī ziemā, tātad vajag arī atbilstoši uzturētu veloinfrastruktūru.
Tas arī ir viens no mūsu darbības virzieniem, ko mēģināsim turpināt - lai profesionāļi no ārvalstīm vairāk stāsta par riteņbraukšanu ziemā, tā palīdzot sabiedrībā lauzt stereotipu par riteņbraukšanu kā sezonālu parādību.
Kas vēl paredzams velokonferencē?
Interesanti, ka progresīvie arhitekti, pilsētvides plānotāji, zinot, ka top jaunais standarts, jau sāk tajā paredzēto izmantot. Piemēram, Toms Kokins, ņemot vērā jauno standartu, plāno, kā varētu izskatīties veloinfrastruktūra Cēsīs. Par to arī būs viens no ziņojumiem ar labām vizualizācijām, kā tas dabā varētu izskatīties.
Paredzēta arī CSDD eksperta uzstāšanās par šovasar valdībā pieņemtajiem jaunajiem Ceļu satiksmes noteikumiem, kur daudzas normas attiecas uz riteņbraukšanu. Labā ziņa ir tā, ka Valsts standarta un Ceļu satiksmes noteikumu izstrādē bija lielā mērā piesaistīti vieni un tie paši cilvēki, attiecīgi - abi dokumenti ir sinhronizēti, viens otru papildina, paskaidro.
Ceļu satiksmes noteikumi gan vairāk attiecas uz satiksmes dalībniekiem.
Ne tikai. Tie attiecas arī uz ceļu projektētājiem. Jo ļoti daudzās vietās var redzēt, ka ceļš ir projektēts tā, ka izskatās, ka priekšroka ir riteņbraucējiem, kaut īstenībā priekšroka ir autovadītājiem. Šādām maldinošām situācijām nevajadzētu būt. Jo braucējam ir pussekundē jāpieņem lēmums - braukt vai bremzēt. Svarīga ir spontānā saprotamība.
Standartā respektēts arī tas, ka satiksmē aizvien vairāk ienāk elektrovelosipēdi. Tā ir pasaules tendence, un ar to rēķināmies arī Latvijā. Būvējot veloceļus, jāsaprot, ka šie divriteņi brauc ar ātrumu līdz 25 km stundā.
Mēdz teikt: kur viņam tā jāskrien?
Viņš neskrien. Transportam atļautais ātrums pilsētā ir 50 km stundā. Elektrodivritenis brauc uz pusi lēnāk. Cita lieta, ka tam nav jāatrodas uz ietves.
Arī ne uz apvienotajiem gājēju un veloceļiem, kas daudzviet izveidoti reālas veloinfrastruktūras vietā.
Labu nosaukumu šiem apvienotajiem ceļiem dzirdēju no kolēģiem Jēkabpilī - viņi tos sauc par velotrotuāriem.
Faktiski tie bīstamāki par parastajām ietvēm, jo mudina riteņbraucējus starp gājējiem braukt ātrāk nekā pa parastu ietvi.
Jaunos noteikumus es uzskatu par demokrātiskiem, jo noteicošas ir vairākuma intereses. Gājēji esam mēs visi, tāpēc ietve atvēlama tikai gājējiem. Likt transporta līdzeklim - velosipēdam, pat nerunājot par elektrisko velosipēdu, kas jau ir tāds kā mazais mopēds, - pārvietoties kopā ar gājējiem būtu pilnīgi neloģiski un bīstami. Ja mums kā gājējiem vajadzētu balsot, tuvu 100% divriteņus uz ietvēm redzēt negribētu. Tikai uz brauktuves vai atsevišķi būvēta velosipēdu ceļa.
Rīgas velokonference ar katru gadu kļūst arvien lielāka un jaudīgāka.
Jā. Šogad piesaistīti ne tikai ārzemju lektori, bet caur portālu Veloriga.lv (Divritenis.lv) jau pieteikušies arī viesi no ārzemēm, pamatā mūsu kaimiņvalstīm. Mērķis nākotnē šo konferenci veidot kā starptautisku. Tas ir reāli. Īpaši tāpēc, ka jau šobrīd, kā izskatās, tas ir lielākais šāda veida velopasākums Austrumeiropā.