Iepatikušies baltie halāti
Bērnībā Inga pati daudz slimojusi, bijusi slimnīcas bērns. «Tagad zinu, ka uzreiz neatklāja astmas problēmas, bet tolaik man patika dakteru un māsiņu baltie halāti, tīrais darbs, tādēļ jau pirmajā klasē izlēmu kļūt par mediķi,» atceras I. Martinova (36). Baltais halāts, protams, nav vairs svarīgākais, bet galvenais, viņasprāt, ir saprašanās ar cilvēkiem, jo jāatrod kontakts gan ar maziem bērniem, gan vecāka gadagājuma ļaudīm.
Kad stājusies augstskolā, nedaudz pietrūkušas zināšanas fizikā un matemātikā, tādēļ sapnis par pediatriju aizstāts ar feldšeres un vecmātes diplomu. Šogad augustā apritēs piecpadsmit gadu ārsta palīga statusā, bet nedēļas nogalēs viņa strādā Jēkabpils slimnīcas Dzemdību nodaļā, jo nevēlas pamest savu īsto sirdslietu - bērnus. Ne velti Gada balvu medicīnā 2007. gadā saņēma kā feldšere un vecmāte.
Vecmāte skumji secina, ka bērnu dzimst arvien mazāk. Viņa vēlētos, lai vairāk mazuļu dzimtu labās ģimenēs, jo sirds sāpot par bērniņiem, kurus pasaulē laiž sievietes, kurām diemžēl viņi ir vienaldzīgi. Tas esot rakstīts jau viņu sejā un redzams attieksmē, kā sarūpētas drēbītes, kurās pēc dzemdībām ieģērbt mazuli. Vai nu tās ir glīti salocītas, vai ārsti nevar atrast, ko uzvilkt.
Kopš pērnā gada oktobra Leimaņu pagasta Mežgalē ģimenes ārsta praksi sākusi Baiba Bērziņa. Inga ir pārliecināta, ka daktere piekristu viņas teiktajam, jo abas pārdzīvojot attieksmi, kas liecina, ka mūsu valstī fiziskā un garīgā veselība nav vērtība. Daudzi cilvēki novilcina ārstēšanos, jo nevar līdz ārstam atbraukt, trūkst līdzekļu, vai pirmo reizi pie ārsta atnāk 30 gadu vecumā. Lai noteiktu precīzu diagnozi, jāveic laboratoriskie izmeklējumi, taču nesen saņēmušas veselības norēķinu centra draudu vēstuli, ka pārsniegts laboratorisko izmeklējumu skaits. «Tas ir gan smieklīgi, gan traģiski, jo ar tādu attieksmi apzināti tiek bremzēta pilnvērtīga izmeklēšana,» patiesi satraukta mediķe. Tikai tā izdevies kādam pacientam atklāt cukura diabētu, citiem vairogdziedzera problēmas.
Ingai cilvēki uztic sāpes, kurās citam neatzītos,- apjausmu, ka sākusies slimība, bet nav līdzekļu, lai ārstētos, tādos gadījumos viņa iedrošina apmeklēt ārstu, jo abas ar B. Bērziņu savu palīdzību nekad neatsaka.
Zelta dakteres
Ārsta praksē sastaptie pacienti viņas abas sauc par savām zelta dakterēm. Daina Dadeika ceļu mērojusi no Zasas, ar uzticību, ka palīdzēs, ieradusies arī Anna Kudravska, arī vismazākā paciente atzīstas, ka daktere esot laba un aizmirsušās pat mammas pieminētās bailes no potēm. Inga stāsta, ka mācoties no kolēģes prasmi ne tikai mazos nomierināt, bet nolasīt pamatīgas lekcijas smēķētājiem, kuri nākamajā vizītē taisnojas, ka smēķējot jau par četrām cigaretēm mazāk, jo kuram gan gribētos, piemēram, dēļ bojātas asinsrites zaudēt kāju.
Ja citiem piektdienas ir gandrīz brīvdienas, tad ārstēm tā ir vēlo stundu pieņemšanas dienas, jo starp ārstu praksē reģistrētajiem 450 pacientiem esot ne tikai iedzīvotāji no Zasas, Kalna un Dignājas pagasta, bet braucot pat no Jēkabpils, tad visbiežāk ierodas arī skolēni un studenti.
Inga par saviem sauc arī sešus piecpadsmitgadniekus, jo uzauguši viņas acu priekšā, kad sākusi darbu Leimaņu pagastā. Kopā ar sociālajiem darbiniekiem, bāriņtiesu un Bērzgala pamatskolas skolotājiem izveidojusies laba komanda, kas kopīgi ātri reaģē, ja kādam skolēnam novērotas izmaiņas uzvedībā, parādījušies kavējumi.
Enerģijai - ziedi un izrādes
Pārdzīvoti arī ļoti smagi brīži, kad aiziet tuvinieki. Ir notikumi, kurus neizdodas aizmirst. Reiz Kalna pagastā notikusi avārija - no kraujas ar automašīnu nogāzusies sieviete ar diviem maziem bērniem. Vietējie uzmeklējuši Ingu, tā arī no lauka skrējusi basām kājām, paķerot tikai mediķa in-strumentu koferīti. Toreiz viss beidzies veiksmīgi, bet Ingas pirmā sniegtā palīdzība iespējams glāba viena bērna dzīvību.
Inga pati audzina divas meitas. Aigai jau 12 gadu, bet mazajai Egijai tikai četri, lai arī dažkārt mamma pārnāk vēlu, meitiņas un vīrs Aigars ar to jau samierinājušies.
Lai atgūtu līdzsvaru un spēku pēc neskaitāmām darba stundām un smagiem pārdzīvojumiem, mēģinot kaut kur aizbraukt - līdz Siguldai, uz teātri. Pērn draugi un darba biedri 35 gadu jubilejā uzdāvinājuši ceļojumu uz Horvātiju. «Biju laimīga bez gala. Tas ļāva izrauties, sapurināties, un tad var atkal strādāt,» atzīstas Inga. Vēl patīkot rakņāties pa dārzu, stādīt puķes un košumkrūmus.