Mazajā mobilā telefona klausulītē tante runā aizgūdamās, paaugstinot balsi, it kā vēlēdamās pārkliegt attālumu. Un ceļš tik tiešām ir garš - gar pagrabu pa taciņu caur nātrēm un jāņogu krūmiem, tad tālāk pa smilšaino lauku lielceļu, pa kuru jau sen, kopš manas bērnības, nekursē satiksmes autobusi, tad, pa šoseju, līdz nonākt pilsētā, uz «tiem plikajiem akmeņiem», uz kuriem, pēc tantes ciešas pārliecības, nekad nekas labs nav uzaudzis.
Viņas bēdu stāsti ir gari un nebeidzami. Kādam tie ir jāuzklausa. Šis kāds visbiežāk esmu es. Un klausos arī - gan ne vienmēr ar labu prātu un patikšanu.
«Atbrauc gan, es tev sviestiņu sakūlu, tik dzeltenu kā bišu vasks, biezpienu atsildīju. Ķirši jau gatavojas, ka atkal tie rīmas strazdi nenoēd. Jāņogas nolasīsi!» tante kārdina, un es nekādi nespēju pateikt, ka abas brīvdienas pēc garās nedēļas atkal ir aizņemtas.
Bet, kad saņemos un aizbraucu, tante stāv sētsvidū kā cigoriņa zieds. Kūts priekšauts ātri vien tiek nomainīts pret zilrūtainu un tīru, uz galda salikts viss, ko tik vien var ātrumā ledusskapī sameklēt, uz pannas sāk čurkstēt dzeltenas pankūkas, no tām pašu laimīgāko vistu olām, jo katrai vistai dots pat savs vārds. Tikai pankūku saldumam klāt piešauts rūgtums - par salūzušo akas svēri, par mitras malkas vezumu, par dūmojošo skursteni un siena ruļļiem, kuri maksā tik dārgi, ka vai visa pensija jāatdod. Atbildes pat netiek gaidītas, jo galvenais ir pats stāsts.
Vienīgi - pret kādreiz nīgrumā izmesto: «Nu kāpēc tev jāsitas ar to govi un dārzu, varētu tak padzīvot vieglāk...» pretī tiek saņemts tik smaga pārmetuma pilns skatiens, ka teiktais apraujas. Man to vēl nesaprast, to sajūtu - kamēr esi savās mājās, savā darba ritmā, kamēr jūties kādam vajadzīgs, tikmēr esi dzīvs, jauns un mūžam vasaras viducī.
Stārķi bērnus jau izperējuši, vasara sēž liepā un plūc smaržīgos ziedus. Saule izsilda līdz sirdij, un es tai pateicos par karstumu. Kamēr tante vēl stāv sētsvidū, mana Latvija vēl ir piepildīta.