Protams, ir izņēmumi. Un tādas ir leģendārās Vīnes kafejnīcas, kas prot sagādāt ne tikai kvalitatīvus gastronomiskus, atmosfēriskus, estētiskus un apkalpošanas priekus, bet izpilda galveno - pasniedz nevainojamu visdažādāko, arī pat pašu neiedomājamāko zoršu kafeju (tāpēc taču tās saucas kafejnīcas). Jā, Vīnē, lai justos savējiem piederīgs, nepietiks ar prastu kapučīno, makjato, espresso vai lati. Tur svarīgi iegaumēt, ko pašiem vīniešiem nozīmē švarcers, brauners, kapucīners, farizējers un, šaubu nav, kas ir tas maģiskais gešpric! Tie, kam piliens grādīgā pie kafijas šķiet pārmērība, var jau arī lūgt, lai pie farizējera (dubultais espresso ar rumu, laimu, cukuru, kanēli un šokolādes miltiem) nešpricē klāt to pirātu dziru.
Šā vai tā, pagadoties Vīnē, es tomēr neieteiktu gāzties pēc kafejas, strūdelēm un citām kūkām uz tūristu iecienītajiem un tūristiem it visur ieteiktajiem «kafijmuzejiem» (tādiem kā Alt Wien, Braunerhoff, Weimar, Dommayer, Mozart, Neubau, Tirolerhoff, Frauenhuber, Havelka, Zweig, Raymund, Zaher, Korb), bet izprovēt neatvairāmu komplektu - lieliskas brokastis Prikelā, elegantas vakariņas Palmu mājā - turklāt glaunā vakarēšana būs par cenām saprāta robežās. Nesen ar pāris draugiem svinējām viena mīļa aktiera dzimumdienu - izcils ēdiens, kas sastāvēja, kā smejies, «no visām četrām bļodām» + divas blašķes austriešu baltvīna = tikai 120 eiro. Latvijā par šādu summu pasakainas viesības nesarīkosi nekur, ja nu vienīgi makdonaldā!
Leģendārais Prikels (Prueckel) iepriecinās tos, kam dīvainā Vīnes secesijas un XX gadsimta 50. gadu mikšļa interjerā (visi priekšmeti un mēbeles autentiski) patīk pie brokastīm studēt presi - vēl nekur Eiropā neesmu redzējis kafejnīcu ar tik bagātīgu avīžu un žurnālu klāstu. Prikelā tā vien šķiet, ka uz Austrijas presi krīze neattiecas.
Bet 1882. gadā Šēnbrunnā uzbūvētā 2200 m2 plašā, 29 metrus augstā Palmu māja (Palmenhaus) - jūgendiski ribota stikla oranžērija botānisku retumu audzēšanai, tagad kļuvusi par vienu no labākajiem «ekonomiskā gala» restorāniem pilsētā. Stiklotās telpas gigantiskais apjoms nodrošina labu, tīru gaisu (kā zināms, vīnieši savstarpēji noslēguši klusās vienošanās paktu un kafejnīcās/restorānos, par spīti ES regulām, smēķē kā traki), zaļie augi priecē acis un liek justies kā džungļos. Eksotisko sajūtu spilgtina blakus esošais Tauriņu muzejs, kura iemītnieki mēdz lidinādamies pielipt pie stikla un palūrēt uz restorāna ēdējiem dzīrotājiem. Bet ēdiens, ko ikreiz pienes jauns obers - tas, kurš virtuvē attiecīgo ēdmaņu radījis, pelna sevišķas uzslavas. Piemēram, Palmu mājā baudītā sparģeļu krēmzupa ar trifelēm patiešām līdzinājās «garšu simfonijai» šķīvī. Par izciliem desertiem vispār klusēšu, citādi draugi par mani smiesies - kopš Vīnes esmu pārvērties maniakālā saldummīlī. Tikai nav jau kur Rīgā savu mīlu dēt.