«Visi mammas radi aizgājuši ap 80 gadu vecumu, esmu vienīgā, kas nodzīvojusi bišķi ilgāk. Dzīve man slikta nav bijusi. Veselība laba, kaut gados jaunāki radi netic, prasa: kā tas var būt, ka man nekas nesāp? Bet nesāp! Vienīgi santīmi krīt cauri pirkstiem, bet neviens kauliņš nav sāpējis. Kājas veselas, mugura vesela. Pašai neticas, ka šogad apritēs jau 91. gads,» pasmaida Zenta.
Gāja kā lauvas
Zenta dzimusi Alojā. «Jaunībā dzīvoju Rīgā, dzīvi pavadīju laukos un vecumgalā atkal esmu Rīgā, tagad Vecmīlgrāvī, kur pa Daugavu kuģi slīd garām,» stāsta seniore. Bērnībā apstākļi bijuši tādi, ka pēc pamatskolas nācies sākt strādāt. «Ģimenē bijām četri bēni, tēvs nomira, kad maziņi bijām. No Alojas pārcēlāmies uz Rīgu. Darīju šādus tādus darbiņus, bērnus auklēju. Kad 1939. gadā mamma precējās otrreiz, kāzās bija atbraucis mammas brālis ar sievu no Zvārtavas, viņš saka: «Ko mokies pa Rīgu? Atbrauc uz laukiem padzīvot pie mums.» Ciemā mani paņēma. Man tā iepatikās! Zvārtavā sagrozīju galvu vienam saimniekdēlam, es jau biju žiperīgs meitēns,» iesmejas Zentas kundze. Ar saimniekdēlu Voldemāru baznīcā salaulājušies 1943. gadā. Viņas māsa kara laikā emigrējusi uz Vāciju, vecākais brālis uz Ameriku, jaunākais miris, vēl būdams skolas bērns. Bet Zentas mūžs pagājis Zvārtavā. Piedzimuši trīs bērni. Laukos ģimene nodzīvojusi līdz 1960. gadam, kad vīrs miris. «Jauna paliku atraitne, bērni vēl bija audzināmi. Arī manam vecākajam dēlam vēlāk sašķobījās veselība, arī viņš aizgāja pie Dieviņa. Diemžēl manu izturību un stiprumu neviens no bērniem nav pārmantojis,» nopūšas Lāriņas kundze. «Tāpat esmu šad tad bijusi slima, bet laikam tas svaigais gaiss, strādājot laukos, no svara. Vienīgi dabūju kūkumu mugurā, kilometriem cukurbiešu vagu ravējot - vīramāte toreiz glauda man roku un saka: «Kā gan šīs smalkās rociņas var tos lauku darbus darīt...» Vīramāte, būdama stipra sieva, mani žēloja, bet abas divas kā lauvas gājām.» Meita un jaunākais dēls aizgājuši savā dzīvē, Zenta palikusi Zvārtavas mājā viena. Otru pusīti vairs nav meklējusi: «Laukos bildinātāju bija vai cik, jo es biju čakla. Bet tie atnāk pa dienu palīgā, palīdz, un vakarā jau klauvē pie lodziņa. Ciest nevaru tāda nekaunību!» Zenta nolēmusi doties uz Rīgu. «Biju vajadzīga meitai - auklēt bērnus, lai viņa varētu strādāt.»
Būt labākai nekā citas
Rīgā Zentas kundze nostrādājusi līdz 80 gadiem, 19 no tiem pavadīti Dailes teātrī par garderobisti. Teātrī Zentai paticis: «Tas bija tāds gods, kad ej pa ielu un aktieri sveicina! Lepni sevī jutos. Eduards Pāvuls bija mans elks. Viņš ļoti laipns bija, kad satika, bez vārda garām nepagāja nekad. Liepiņš arī laipns. Viena otra no aktrisēm gan gāja garām, galvu pacēlusi, sak, ko tad tās garderobistes...» Teātrī jau cienījamā vecumā Zenta sākusi apmeklēt vingrošanas nodarbības. Slavenas aktrises bieži jautājušas, kā Zenta sevi uzturot, ka viņai tik laba, lokana figūra. Zenta godīgi teikusi - neko! «Man vienmēr paticis kustēties. Jau skolas laikā mēs, meitenes, sacentāmies - kura var tiltiņu uztaisīt, kura ar pēdu galvu aizsniegt, špagatu uztaisīt. Bija tāda enerģija, ka gribējās to darīt. Lai būtu labāka nekā tās citas.»
Zenta saka - savā dzīvē neko mainīt negribētu. «Esmu laimīga. Bērni ir labi, visiem ir darbs. Arī mazbērni kārtīgi.» Mazbērni gan brīnoties, ka ome joprojām derot par auklīti. «Kurš svešs ņemtu 90 gadu vecu par auklīti? Bet mazmazbērniem esmu vēl vajadzīga - jaunākajam tikai astoņi gadi. Tiesa, trešdienas ir manas dienas, tās pavadu dienas centrā, kur darbojos jau no 2002. gada. Tolaik uzzināju, ka centrā notiek vingrošanas nodarbības. Meita teica, lai aizeju, apskatos. Kā aizgāju, tur arī paliku. Līdz šai dienai ņemos ar vingrošanu.»
Jādzīvo līdz simtam!
Kas tagad piepilda seniores dzīvi? «Staigāšana ar nūjām. Stundām staigāju. Katru dienu pa Mežparku noeju piecus kilometrus, bet Valmieras maratonā eju astoņus kilometrus. Pērn startēju kopā ar mazdēlu - Andrītis skrēja, es nūjoju. Noiet varu daudz. Sacensībās trasē jau uztraukums, bet, kad eju pati savā nodabā, astoņus kilometrus nūjoju mierīgi.» Pērn maratonā kāds cits nūjotājs seniori aizķēris, viņa kritusi, bet trasi nav atstājusi, pēc tam jaunos pat apsteigusi. Ar nūjošanu viņa aizrāvusies pirms gadiem septiņiem, kad pie Kongresu nama kādā pasākumā plašākai publikai ierādītas nūjošanas pamatprasmes. Nu iznūjojusi visus Rīgas parkus.
Zenta ir no tiem senioriem, kas pret dzīvi un apkārt notiekošo izturas mierīgi. «Manī nav īgnuma. Galvenais, lai bērni ir labi, bērniem ir darbs un viņi var iztikt. Meitai veselība nav tik laba, zālēm naudiņu vajag, un es palīdzu. Viņa man par to pateicīga un lutina, kā vien var. Ar ko mani var palutināt? Tikai ar nūjiņām, tās man kā balzams. Ja nūju nebūtu, tad gan nezinu...» Bet ko vēl gribētu piedzīvot? «Man pašai visa kā ir, nekā vairs nevajag, esmu apmierināta. Savā mūžā vienmēr esmu bijusi darbarūķis, un tas man sagādājis prieku. Ko vēl gribēt?! Kaut varētu nodzīvot līdz simtam. Reiz televīzijā redzēju vienu tanti, viņai simts. Cik viņai skaidrs skats, skaidra valoda! Teicu meitiņai: man jādzīvo līdz simtam! Un lai nav kauns tās tantes priekšā.»