Politiķi nav raduši, ka ir valsts institūcija, amatpersona, kas var konstruktīvi, asi kritizēt viņu darbu. Reizēm atļauties pat tādus epitetus kā brāķis, nejēdzības utt., kā tas bija jaunā veselības aprūpes finansēšanas likuma gadījumā. Jo iepriekšējais tiesībsargs darīja savu darbu, kā tas ierasts Skandināvijas valstīs: pabeidz pārbaudes lietu, paraksta atzinumu, nosūta uz attiecīgo institūciju, un tā labo pieļauto kļūdu. Mūsu gadījumā tas nestrādā - kritiku noliedz, atrakstās, ka viss ir labi. Kaut kas mainās vien tad, kad veidojas asa diskusija publiskajā telpā.
Vai un cik daudz politiķi un amatpersonas ņem vērā jūsu teikto?
Aizvien vairāk un vairāk. Labs piemērs ir Veselības aprūpes finansēšanas likums. Saeimas Juridiskais birojs pat izvirzījis tēzi, vai likumprojekts vispār atbilst Satversmei. Arī Latvijas Ārstu biedrības valde paudusi savu kritisko viedokli. Juridiskajai argumentācijai tiek izmantoti iebildumi, ko bijām nosūtījuši gan uz valdību, gan uz parlamentu. Vienīgais, kas tajos neieklausās, ir Veselības ministrija un veselības ministre.
Veselības ministrei ir pamats dusmoties - pieķērāt viņu melos.
Mums ir vēstule no ANO Augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos biroja, kas skaidri un gaiši norāda - nekādu atzinumu par likuma projektu rakstiskā veidā viņi nav snieguši. Savukārt veselības ministre spītīgi paliek pie sava: sarunas četru stundu garumā esot apliecinājums tam, ka viss ir kārtībā...
Veselības aprūpes finansēšanas likuma projekts ir ar 17 pantiem uz deviņām lapām, bet Saeimā uz 2. lasījumu saņemto priekšlikumu skaits - 81. Tas liecina, kādā kvalitātē šis dokuments nonācis līdz Saeimai.
Daži piemēri. Ārstniecības likumā nav neviena vārda, ar ko deleģētu valdībai ieviest kaut kādas kvotas, ierobežot, nenodrošināt, kas notiek dzīvē. Faktiski to prettiesisko situāciju, kas ir šodien ar visām kvotām, rindām un veselības aprūpes nenodrošināšanu, kā tam vajadzētu izrietēt no Satversmes 11. panta, ar jauno likumu vienā rāvienā legalizē. Un otrs: vesela virkne ar cilvēkiem, arī nodokļu maksātājiem, paliek ārā, kas ir absurdu absurds. Un tur nav runa par kaut kādiem bomžiem, ko mēģina teikt. Pat ja cilvēks ir palicis bez pajumtes, tas nevis «jāizslēdz no saraksta», bet gan jāanalizē, kā viņš līdz tam ir nonācis. Atsevišķu sabiedrības grupu izslēgšana no veselības aprūpes pieejamības sistēmas nav sociāli atbildīgas valsts pieeja.
Un ar nodokļu nemaksātājiem, manuprāt, nav jācīnās ārstiem. Tur ir Finanšu policija, VID, Valsts darba inspekcija. Struktūra struktūras galā. Ja veselības aprūpes sistēma akūti izjūt finanšu trūkumu, tas bija konkrēti jāparedz likumā, bet tur nekā tāda nav.
Šobrīd esmu saskāries ar bīstamu tendenci, ka ļoti daudzi runā Circenes vārdiem: nekādu veselības aprūpi nodokļu nemaksātājiem, tie parazīti nav jāuztur... Taču cilvēki, kuri to pauž, paši ir šo frāžu ietekmēti, viņi likumu nav lasījuši. Kāpēc lasīt, ja tas viņus neskar?! Nedod, Dievs, viņiem dzīvē saskarties ar likumprojektā paredzēto regulējumu, kur pat ģimenes ārsta vizīte neietilpst pamatpakalpojumā!
Tas nozīmē, ka nekas cits neatliks, kā ielaist slimības tiktāl, lai būtu pamats saukt ātro palīdzību?
Un ātrā palīdzība varēs palīdzēt tikai līdz slimnīcas durvīm; rēķinu slimnīca tik un tā izstādīs. Tas, uz ko es uzstāju: ir jābūt skaidri noteiktam pamatpakalpojumu grozam, kas pieejams visiem un ko valdība nevar ierobežot. Ir jābūt skaidrībai, ka neatliekamā medicīniskā palīdzība nav tikai augsti kvalificētu speciālistu taksometrs ar krustu uz durvīm, kas atvizina akūtā stāvoklī esošu pacientu līdz slimnīcai. Ātrie un palīdzība slimnīcā ir komplekss pasākums.
Vai Latvijas politiķi jūt kādu spiedienu no starptautiskajām institūcijām, kam rakstāt atzinumus?
Šaubos, vai, piemēram, saistībā ar veselības finansēšanas likumu būs kāds Eiropas vai ANO «fui», bet te ir divas lietas. Mēs nākamnedēļ būsim Ženēvā un, iespējams, tiksimies ar ANO augsto komisāri. Cita starpā mēģināšu toleranti vērst komisāres uzmanību uz faktu, ka, sniedzot Latvijas politiķiem viedokli komentāra veidā, jārēķinās - tas var tikt pasniegts bezmaz kā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija.
Un otrs, likums uzliek man par pienākumu informēt sabiedrību un starptautiskās institūcijas par cilvēktiesību aktuālām tēmām, un to es arī daru. Nākamnedēļ Ženēvā mēs piedalīsimies paneļdiskusijā par starptautisko cilvēktiesību izsardzības institūciju intensīvāku, aktīvāku iestāšanos sociālekonomisko tiesību jomā. No ES viedokļa tas ir nacionālo valstu pašu ziņā, bet, no otras puses, ja esam vienojušies par kopējiem principiem, tad tie ir jāievēro. Nevar dzīvot pēc pārpalikuma principa - to mēs varam, bet šito negribam, jo nepietiek naudas. Tad politiķiem publiski ir jāpasaka: mēs tagad nevaram izpildīt, ko apņēmāmies, jo kase ir tukša, - solidarizējamies, savelkam jostas! Bet tas ir jāpasaka godīgi un tā, lai visa sabiedrība to saprot.
Ņemot vērā starptautiskos notikumus, aktualizējies jautājums par Krievijas televīziju ziņu raidījumu retranslēšanu. Kuras no tiesībām ir primāras - būt pasargātiem no ideoloģiski apstrādātas informācijas vai gūt iespēju skatīties visu, ko vēlamies?
Politiķiem, valsts varas nesējiem, jābūt gudriem un ļoti profesionāliem. No vienas puses, ir personas rīcības brīvība, bet, no otras puses, - ja tas ir citas valsts ierocis (sauksim tā), lai ietekmētu viedokli vai izdarītu zināmu ideoloģisko spiedienu uz noteiktām sabiedrības grupām, tad tas ir ļoti nopietni jāvērtē. Ikvienam ir tiesības iegūt pēc iespējas precīzāku informāciju. Tādu, kas nav sagrozīta.
Vai retranslēšanas pārtraukšana uzskatāma par cenzūru? Tas gluži nav skatīšanās aizliegums. Vien pakalpojuma nesniegšana - tā satura, ko mēs valstiski atzīstam par propagandu, nevis ziņām, nepārraidīšana.
Tas ir viens no risinājumiem. Taču jābūt arī kompensējošam mehānismam ar saviem kanāliem, informatīvi izglītojošām programmām. Mums ir ļoti maz profesionālu diskusiju par situāciju valstī. Par politiku, kultūru, veselības aprūpi, izglītību, tajā skaitā bilingvālo izglītību. Bez sakarsētas atmosfēras. Analītiski par to, kur mēs esam, uz kurieni ejam, kāpēc ejam tieši šo ceļu, kā ir citās valstīs. Bez ierastajiem lozungiem - puseiropā tā ir, mums arī to vajag. Svarīgi saprast, vai tajās «citās Eiropas valstīs» visi aspekti ir ņemti vērā. Līdz ar to veidotos sabiedrības saprasti un akceptēti attīstības vektori konkrētām jomām.