2010. gadā veicām pētniecības darbu, kura mērķis bija izveidot veselīgas (veiksmīgas) novecošanās sociāli psiholoģisko un medicīniski bioloģisko raksturojumu represēto kluba†respondentiem no 65 gadiem un vecākiem. Kluba sapulcēs interesenti varēja ne tikai iepazīties ar projekta mērķi, bet arī vairāk uzzināt par zinātniskajām atziņām, saistītām ar senioru vēlīnā brieduma sociālajām, bioloģiskajām un medicīniskajām īpatnībām.
Kā liecina citās valstīs veiktie pētījumi, vecie cilvēki daudzos gadījumos tiek stereotipiski uztverti kā†bezpalīdzības un bezcerības nomākti, pesimistiski un noguruši, kas dzīves cikla noslēgumā pārsvarā saredz tikai slimību padziļināšanos un nāvi. Tomēr citi pētījumi liecina par pozitīvā potenciāla esamību šajā vecumposmā, tā apstiprinot pozitīvo emociju un subjektīvās labizjūtas nozīmi šo cilvēku dzīvē.
Mūsu veiktais pētījums ietver vairākas senioru grupas, bet represēto grupa ir ļoti svarīga tieši Latvijas kontekstā, jo represijas skārušas lielu daļu Latvijas tautas. Tie latvieši, kas izdzīvoja lēģeros un izsūtījumā, ir unikāla grupa. Viņu pieredze un vērtību sistēma, ticība cilvēkiem un pasaulei†ir svarīga un nozīmīga ne tikai Latvijas psiholoģijai un vēsturei, bet arī visai Latvijas sabiedrībai.
Neskatoties uz cienījamo vecumu un zināmām problēmām ar veselību, kluba biedri nāca uz intervijām, bija atklāti, patiesi savās atbildēs. Katra tikšanās reize kļuva par atklāsmi. Šie cilvēki†ne tikai palīdzēja iegūt svarīgu zinātnisko informāciju projekta ietvaros, bet arī bagātināja pašus pētniekus, daloties ar savu dzīves pieredzi un dzīves gudrību.
Pati nāku no represēto ģimenes, un, kad iestājos politiski represēto klubā, sapratu, ka represētie cilvēki ir sevišķi. Viņi ir ļoti izturīgi, optimisti, viņi nav nikni. Viņi ir vesela bagātība!
No vienas puses, šie seniori ir noslēgti sevī, no otras puses, viņi tomēr vēlas pastāstīt, ko pārdzīvojuši.
Veicot aptaujas, secinājām, ka lielākā nožēla šiem ļaudīm ir par to, ka viņi nav ieguvuši izglītību. Viņi jūtas tā, ka gribētu un varētu kaut ko vairāk, bet nav izpildījuši to, ko dzīvē gribētu. Tāpēc saviem pēcnācējiem, jaunākajai paaudzei viņi pirmām kārtām novēl labu izglītību.
Vēl secinājām, ka politiski represētie ir patiesi patriotiski cilvēki. Šis patriotisms nav ne fanātisks, ne karojošs. Mūsu represētajiem cilvēkiem patiesībā ir sāpe par mūsu sabiedrību - lai tā labi attīstās, lai jaunie būtu labi izglītoti un paliktu tepat, Latvijā. Viņi lasa, klausās, kā izmanto latviešu vārdus, valodu. Tas, lūk, ir iekšējais, reālais, īstais patriotisms.
Pētījām arī šo cilvēku ticību taisnīgai pasaulei. Gandrīz visiem senioriem ir šī ticība! No psiholoģijas viedokļa tieši tā ir palīdzējusi pārvarēt visas grūtības un ticēt, ka viss tomēr būs kārtībā. Mēs redzam, ka šī ticība saistīta ar iekšējām nostādnēm un nevis ar ģimenes locekļiem. Tie, kas nav bijuši represēti, to saista ar ģimeni, bet represētie - ar uzticamiem draugiem un sevi pašu. Viņi vairāk paļāvās paši uz sevi.
Pētījums pierādīja, ka cilvēks var izdzīvot jebkuros apstākļos, ja viņam ir ticība un ja viņš ir tendēts uz lielākām vērtībām - šajā gadījumā uz vērtību atgriezties Latvijā. «Mēs esam dzīvi un priecājamies par katru dienu,» tāda ir šo cilvēku filosofija. Un vēl kāda būtiska atziņa, kas palīdzējusi tiem, kuri atgriezušies no izsūtījuma: ir jātic lielākam mērķim, tad dzīvē var gūt panākumus.