Īpaši runājot par jaunākā vecuma bērniem, galvenā problēma ir interneta atkarība. Datori kļūst aizvien pieejamāki, un bērni tos sāk lietot četru piecu gadu vecumā. Dators lielākajā daļā ģimeņu ir ikdienas sadzīves priekšmets, gan paši vecāki to lieto, gan bērni lieto. Vecāki bieži nemaz neapzinās riskus, jo datoratkarība ir jauna un samērā maz zināma problēma Latvijā. Bet atkarības mehānisms ir vienāds - vai tā ir atkarība no smēķēšanas, atkarība no narkotikām un alkohola vai atkarība no datora.
Ja vecāki pamana atkarības problēmu jau mazam bērnam, ko darīt?
Vecākiem ļoti bieži padoma tik tiešām pietrūkst. Jākontrolē bērna laiks - arī pavisam mazam bērnam. Jāpasaka jau pavisam mazam - jau pašā sākumā, kad tikko sāk lietot datoru -, ko vajag darīt un ko nevajag darīt. Kad bērnu pirmo reizi palaiž vienu pašu uz ielas, vecāki tomēr pirms tam pastāsta elementārus satiksmes noteikumus, lai neiet pie sarkanās gaismas. Bērni lietos datoru, nav iespējams no tā atturēt, bet ir jāmāca, kā to darīt pareizi. Četrgadīgs bērns neveido savu profilu, te ir citas aktualitātes. Tomēr arī tad, nejauši spaidot pogas, viņš var atvērt tādas lapas, kuras šajā vecumā galīgi nebūtu jāredz. Šoks par redzēto internetā šajā vecumā var atstāt ļoti nopietnu iespaidu. Vecākiem ir jāstrādā ar bērnu arī pie datora - salikt filmiņas, spēlītes, kas tikai bērnam ir pieejamas. Tas nav tik sarežģīti - vienoties ar bērnu, cik bieži, cik ilgi viņš drīkst spēlēties pie datora. Lai bērns jau no paša sākuma pierod, ka viņš kontrolē to laiku, ko pavada pie datora, jo tad, kad atkarība jau ir izveidojusies, ierobežojumi vairs nestrādā. Tad tie rada vēlmi piemānīt, dusmas, sašutumu, histēriju. Vecākam jābūt iejūtīgam un jāsaprot bērna emocionālā pasaule, kāpēc viņš meklē iespēju aizmukt no realitātes tur - spēlīšu un interneta pasaulē.
Mēs redzējām pozitīvus skaitļus, ka it kā samazinās alkohola lietošana pusaudžu vidū, bet tajā pašā laikā pieaug narkotiku lietošanas tendence. Vai tas patiesībā nenorāda uz narkotiku kultūras pieaugumu sabiedrībā, kas nomaina alkohola kultūru?
Pirmkārt, noteikti ir narkotiku kultūras attīstība. Otrkārt, es nebūtu tik optimistiska un nepaļautos uz statistiku par alkohola lietošanas samazināšanos. Tas, ar ko mēs saskaramies realitātē, ir kas cits. Turklāt ļoti grūti ir pieejami narkologi. Īpaši laukos, kur dažkārt pat bijušajā rajona centra slimnīcā nav neviena narkologa. Lai arī narkologs pusaudžiem ir par brīvu, attāluma dēļ vecākiem bieži nav iespēju viņu nogādāt pie ārsta.
Kāda pašlaik ir stacionāru pieejamība atkarīgajiem bērniem?
Ar stacionāriem atkarīgajiem bērniem situācija ir labāka nekā pieaugušajiem, jo ir obligātā ārstēšana, kas notiek stacionārā, pēc tam ir sociālā rehabilitācija. Šodien Latvijā ir divas vietas - Saulrīti un Dzīves enerģija -, kur bērnu vecāki var meklēt palīdzību no narkotiku un alkohola atkarības, un vismaz patlaban tur rindu nav. Ārstēšana ir obligāta un var notikt arī bez bērna piekrišanas, bet viņš uz turieni ir jānogādā.
Ir izstrādāta Valsts narkotiku apkarošanas programma. Vai jūtat, ka šādām programmām ir atdeve?
Šādu programmu ietekmi nevar novērtēt gada griezumā, te nebūs ātras ietekmes, to varēs novērtēt tikai ilgtermiņā. Ļoti būtiski līdzekļus ieguldīt darbā ar mazajiem bērniem, mazāk vajadzēs tērēt vēlāk, lai apkarotu sekas. Tas patiešām ir būtiski - bērniem ir jāiemāca pateikt «nē». Pusaudžu vecumā ir tik svarīgi būt piederīgam grupai un baram: ja neiemāca pateikt savu nostāju mazā vecumā, to ir ļoti grūti iemācīt pusaudža vecumā - sevis apzināšanos, drosmi pateikt «nē» un nedarīt tā, kā dara visi, nesekot līdzi modei. Reklāmas vide ir ārkārtīgi piesātināta. Visa informācija, kas gāžas pāri bērniem un pusaudžiem, rādot, cik lietot ir labi, smalki un mūsdienīgi, ir briesmīga. Tie, kas tirgo narkotikas, tie, kas tirgo alkoholu, pelna milzīgu naudu. Viņi strādā ar ļoti izsmalcinātām metodēm, lai iedarbotos uz cilvēku psihi un mudinātu viņus lietot. Lai tam visam stāvētu pretī, ir jāstrādā ar bērnu jau no pirmajām klasēm. Mēs nevaram cerēt, ka visi vecāki būs tik zinoši un izglītoti. Man liekas, ka veselības mācības izslēgšana no skolu programmas tomēr bija kļūda. Veselības mācības skolotāji bija īpaši izglītoti, viņi prata ar bērnu runāt par šīm tēmām. Veselības mācība deva dzīvei ļoti būtiskas zināšanas. Tās gan nav vajadzīgas, lai kārtotu iestājeksāmenus augstskolā, bet ir vajadzīgas, lai spētu sakārtot savu dzīvi.
Vai piekļuvi un informāciju ierobežojošiem pasākumiem ir nozīme atkarības profilaksē?
Protams, jo lielāka pieejamība, jo lielāks kārdinājums. Latvijas lielākā nelaime jau vienmēr ir bijusi, ka ar likumiem mums viss ir kārtībā, pusaudžiem nedrīkstētu būt šādas lietas pieejamas. Viņiem neviens nedrīkstētu ne pārdot, ne iedot, ne ieliet. Sabiedrības attieksme ir ļoti liekulīga, tikai pamazām tā mainās. Pirms 20 gadiem vardarbību ģimenē uzskatīja par ģimenes iekšējo lietu. Policiju uz turieni nedabūt. Tikai lēnām tas mainās. Ir skolas, kas nolaiž rokas. Taču ir skolas, kas aktīvi sadarbojas ar policiju un spēj uzlabot situāciju, - tas tomēr dod rezultātus. Ir jāatmet pieaugušo liekulība, no vienas puses pasakot - to nedrīkst, no otras puses - tūlīt piekāpjoties, sak, viņi vienalga to dara. Ar bērniem ir jāstrādā - gan kontrolējot, gan motivējot viņus dzīvot ar pozitīviem paradumiem - ar padomu un savu piemēru.