Krievijas vēstnieka Latvijā Aleksandra Vešņakova pērnā gada nogalē sacītais, ka aizvadītais, 2012. gads atstājis krietnu devu rūgtuma un, lai gan var teikt, ka te nu bumba drīzāk atrodas Krievijas valsts laukuma pusē un, kā šīs valsts pārstāvji vēlēsies, tā arī sitīs, tā tomēr nav patīkama gadu mijā izteikta atziņa. Tātad par to jādomā, jāanalizē gan divpusējās attiecības, gan arī iekšpolitiskie procesi Krievijā, turklāt vēlams aktīvāk nekā līdz šim. Vienlaikus samierinoties ar atziņu, ka normālas un patiesi labvēlīgas šīs attiecības pārskatāmā nākotnē vienkārši nebūs. Diezin vai arī iespējams atkārtot citu valstu pieredzi atšķirīgo pozīciju, statusa un pat spēka dēļ. Tas sakāms, piemēram, par Somiju, kas pēc Otrā pasaules kara bija spiesta un tādēļ apzināti uzkāpa sev uz mēles un nerunāja par sāpīgajiem jautājumiem, pretī saņemot ekonomisku izdevīgumu. Vai arī Polija, kas šķietami spējusi spert visai platus soļus sarežģītajos jautājumos par poļu un krievu attiecībām. Nākas ņemt vērā arī to, ka daudzas lietas, kuras nesen, Borisa Jeļcina laikos, bija iespējamas, tagad tādas vairs nav. Krievu vēstnieks gan devis skaidru norādi, ka tas varot arī nebūt aktuāli, jo iebraukšana Krievijā varot tikt liegta vairākiem Latvijas valsts pilsoņiem, tajā skaitā vēsturniekiem, kas pēta Latvijas un Krievijas attiecības un jūtīgo okupācijas jautājumu. Bet te nu patiesi atrodas sarkanā līnija, aiz kuras atkāpšanās vairs nav, jo nevar skatīties uz Latvijas valsti (pat ja okupētu) kā uz nebijušu. Ja no vienas puses faktiski skan aicinājumi šādi rīkoties, tad grūti iedomāties normālu attiecību izveidošanos. Vai latvieši vēlas dzīvot tikai XX gadsimtā? Diezin vai. Taču tikai tad, kad arī otra puse būs gatava atbrīvoties no pagātnes nastas, necenšoties atjaunot zudušo «varenību» Krievijas impērijas paskatā, būs iespējama jauna ēra divpusējos kontaktos.
Ko patiesībā nozīmē Vešņakova teiktais, un vai tās ir vienīgi nodevas iekšējam patēriņam - ienaidnieka tēla uzturēšanai Krievijas sabiedrībā, vai arī apliecina savstarpējo attiecību pasliktināšanos nākotnē, pateikt grūti. Kā teicis lietuviešu speciālists drošības un starptautiskās politikas jautājumos Ļuds Zdanāvičs, galvenās ir divas versijas. Saskaņā ar pirmo Krievija pilnībā atrodas uz impērijas atjaunošanas ceļa, bet otrā visa pamatā liek vienīgi ekonomiskas intereses. Skaidrs, ka ne vien Latvija, arī visas trīs Baltijas valstis kopā nespēj ietekmēt šo situāciju. Taču mums nevajadzētu atteikties no centieniem padziļināti vērot Krievijā notiekošo, kaut arī no vēstures zināms, ka nopietnus pārbaudījumus pat labi informētas amatpersonas parasti nespēj paredzēt.
Vai Latvija nav pietiekami daudz izrādījusi labo gribu - gan ar prezidenta Andra Bērziņa vēstījumu par pretējos ierakumos sēdošo izlīgumu, vai mūsu mūziķu un aktieru viesizrādēm Krievijā, basketbolistu un hokejistu spēšanu Krievijas turnīros? Diemžēl tam maz iespaida uz politisko attiecību loģiku.