Gan pirmajos komentāros TV sižetos pēc dramatiskajiem notikumiem Dienā, gan diskusijā Kas notiek Latvijā?, gan domu apmaiņā interneta vidē ne viens vien apraudāja atjaunotās republikas simbolu Diena. Patiesībā tā Diena pārstāja eksistēt jau pirms vairākiem gadiem. Proti, mēs runājam par Dienu kā ietekmes ziņā institūciju līdzvērtīgu pirmajām trim varām Latvijā. Tāda bija Diena neatkarības pirmajos gados, un pirmā modernā, Rietumu demokrātijas un vārda brīvības tradīcijās veidotā laikraksta nozīme neatkarības atgūšanas, jaunās valsts veidošanas un nostiprināšanas laikā ir neizmērojama un neatņemama. Taču tas bija.
Es nevaru precīzi pateikt - domāju, ka arī neviens cits līdz minūtei precīzi nepateiks laiku, kad šī paradigma mainījās, tomēr skaidrs, ka tas notika ne jau šogad 9.oktobrī, ne arī jūlijā, kad mainījās Dienas īpašnieki, un pat ne arī Sarmītes Ēlertes aiziešanas brīdī 2008.gada jūnijā.
Tektoniskas pārmaiņas
Tas notika daudz agrāk. Tam nav arī sakara ar Dienai nereti pārmesto netiešo simpatizēšanu vienam vai otram politiķim vai politiskam spēkam. Sliecos domāt, ka tas notika līdz ar interneta uzvaras gājiena sākumu, kad izteiksmes brīvības robežas izpletās līdz agrāk neredzētiem plašumiem, veicinot sabiedrības interešu segmentāciju un nišas produktu attīstību. Tas sakrita arī ar mūsu ekonomikas straujās vārīšanās laiku, kad lielākā daļa sabiedrības ļāvās agrāk neredzētam materiālo labumu baudīšanas vilnim. Dienas drukātās versijas tirāžas stabili lejupejoša tendence bija vērojama jau vairākus gadus, pat treknajos gados, kad reklāmas ieņēmumi auga. Zināmā mērā Dienas noriets un ietekmes mazināšanās ir loģiski izskaidrojama.
Deviņpadsmit gados, kopš atjaunota mūsu valsts un kopš pasaulē nācis laikraksts Diena, ne tikai Latvijā notikušas cilvēka prātam grūti aptveramas pārmaiņas, bet milzīgas pārmaiņas tehnoloģiju attīstības iespaidā skārušas visu pasauli. Mēs joprojām esam pārmaiņu virpulī un paši vēl īsti neaptveram, ko tās īsti nozīmē. Tas neattiecas tikai uz Dienu, tas attiecas uz visiem tradicionālajiem un drukātajiem medijiem pasaulē. Faktiski nav neviena drukātā medija pasaulē, kurš bez sāpēm un zaudējumiem būtu ticis sveikā cauri šīm pārmaiņām. Arī lielajiem un bagātajiem neklājas viegli. Dienas gadījumā noriets sākās ātrāk, taču Latvijas finanšu, politiskā un morālā krīze to paātrināja un spēcīgāk izgaismoja.
Nenoliedzami, simbola Diena norietā zināma loma ir arī laikraksta un uzņēmuma ilggadējai vadībai, kas nespēja laikus pieņemt pareizus stratēģiskus lēmumus un pielāgoties laikmeta lielajām pārmaiņām. Lielie vaļi var reaģēt lēnāk, taču mazajām zivtiņām ir jāpeld divreiz ātrāk, lai paliktu uz vietas. Tomēr Diena nav izņēmums, un līdzīgus pārmetumus var raidīt gandrīz jebkura drukātā laikraksta virzienā. Normālos apstākļos ir loģiski un normāli, ka politiku avīzē gadiem ilgi nosaka vieni un tie paši cilvēki, bet tik strauju izmaiņu laikā, kādi bija pēdējie gadu desmiti, bija biežāk vajadzīga jaunu asiņu piešprice. Lai jaunajai paaudzei, kas arī bija Dienas zelta mērķauditorija reklāmas pārdošanas ziņā, būtu ar ko identificēties šajā laikrakstā. Dienas kā neatkarības sākuma gadu simbola laiks formāli un loģiski noslēdzās līdz ar S.Ēlertes aiziešanu, lai gan lejupslīde skaidri iezīmējās jau vairākus gadus pirms tam, arī laikā, kad direktora krēslā sēdēja Aleksandrs Tralmaks.
Kur ir kvalitatīvie lasītāji?
Papildu apstāklis Dienas norieta gadījumā ir mūsu jau tā mazās sabiedrības interešu segmentācija, sociālā un politiskā pasivitāte, trekno gadu iekrišana patēriņa orģijās un diskusiju kultūras praktiska neesamība sabiedrībā, par to šodien ļoti spilgti liecina politiskā, morālā un finanšu krīze valstī.
Diskusijā ap notikumiem Dienā bieži cilājam kvalitatīvas preses un žurnālistikas vārdu, bet neuzdodam tik netīkamo jautājumu - kur tad ir kvalitatīvie lasītāji? Drukātās Dienas tirāžai sarūkot, nebūt nebija tā, ka viss norakstāms tikai uz tehnoloģiju attīstības rēķina. Diena.lv auditorijai ir tendence augt, un daudzi drukātās avīzes lasītāji pārcēlās uz sev ērtāko elektronisko formātu, tomēr arī šie skaitļi ir nepiedodami mazi, ja gribam sevi uzskatīt par domājošu sabiedrību. Taču taisnības labad jāsaka, ka proporcionāli tas atspoguļo arī situāciju citur pasaulē. Salīdzinājumā ar ASV iedzīvotāju skaitu The New York Times auditorija ir niecīga. Tāds nu ir kvalitatīvās žurnālistikas liktenis. Lielos tirgos un turīgās sabiedrībās kvalitatīvai žurnālistikai ir cerības izdzīvot arī grūtos laikos, bet Latvijas mazajā tirgū un sabiedrībai nevēloties maksāt par to, kas tai patiesi vajadzīgs, nākotne neizskatās tik rožaina. Vēl nepiemērotāku brīdi domāšanas maiņai pašreizējās krīzes apstākļos grūti atrast.
Kāpēc esam gatavi maksāt lielu naudu par to, ko velkam mugurā vai liekam galdā, bet par garīgo barību neesam gatavi maksāt un šajā gadījumā nemaz neaizdomājamies par principu - kas maksā, tas pasūta mūziku. Kas maksā, tas arī saņem kvalitatīvu savām vajadzībām atbilstošu preci. Arguments, ka citur internetā taču informāciju var dabūt par brīvu, neiztur kritiku, jo arī atkritumu kastē ēdienu var dabūt par brīvu, bet vai mēs to izvēlamies?
Atgriežoties pie tektoniskajām pārmaiņām, kam iet cauri pasaule un Latvija, mūsu valsts gadījumā lielāks risks, ka no šī virpuļa iziesim ar sabiedrībai kopumā ne to labāko risinājumu, ir tāpēc, ka atšķirībā no citām valstīm ar stingrām demokrātijas, vārda brīvības un viedokļu daudzveidības tradīcijām mums tās ir vēl tikai iedīglī arī pēc 19 brīvības gadiem un diemžēl pieprasījums no sabiedrības puses arvien sarūkošs.
Jāpārdzimst kopā
Tomēr Dienas ideja jeb vērtību nākotne nav apdraudēta, bet tai jāsamierinās ar nišas produkta vietu un adekvātas maksas par pakalpojumu ieviešanu. To rāda pasaules tendences, un līdz ar globalizāciju un tehnoloģiju attīstību vairojas arī vajadzību individualizācija un interešu segmentācija. Katram sava niša un intereses, kas ar tehnoloģiju palīdzību ir nesalīdzināmi pieejamākas, nekā tas bija, kad Diena sāka iznākt 1990.gada 23.novembrī. Nākotne ir nišas produktiem, par kuriem adekvāti jāmaksā. Internetā tas nozīmē arī iespēju izvairīties no piesārņotās komentāru vides un izvēlēties patīkamu un ekskluzīvu saziņas vidi katram pēc viņa vajadzībām.
Dziļas sociālas krīzes apstākļos sabiedrībā mainās visas paradigmas, un tas sagaida arī mūs. No krīzes iziesim ar jaunu politisko kultūru, jaunu mediju kultūru (tas ietver arī jaunā un mūsdienām atbilstošā kvalitātē pārdzimušu sabiedrisko mediju) un arī jaunu uzņēmējdarbības kultūru. Tā tam vajadzētu būt ideālā variantā, taču, kā tas notiks, tas jau ir mūsu pašu sabiedrības rokās. Dziļā bedre, kurā esam, ir mūsu visu kopējā atbildība. Tas, ka simbols Diena noriet līdz ar pašreizējo politisko kultūru un sabiedrības morāli, ir likumsakarīgi, jo Diena to bija savā veidā balstījusi un veidojusi. Līdz ar pārdzimšanu citās jomās jāpārdzimst arī Dienai. Jautājums tikai, kur un kā?