Ieeja kinopasaulē - no galerijas
Ir vērts iegaumēt britu režisora un vizuālā mākslinieka Stīva Makvīna filmas Kauns/Shame nosaukumu. Tā ir viena no iespaidīgākajām Venēcijas konkursa filmām un reāla kandidāte uz kādu no balvām. Stīvs Makvīns (1969) kino ienāca no «galerijas» - viņš sāka karjeru kā videomākslinieks, veidojis arī skulptūras. Būdams viens no spožākajiem savas paaudzes britu māksliniekiem, 1999. gadā viņš saņēma prestižo Tērnera balvu. Iepriekšējā Venēcijas mākslas biennālē Stīvs Makvīns pārstāvēja Lielbritāniju. Vēl gadu agrāk viņš pavisam negaidīti ienāca kino - filma Bads/Hunger (2008) pārsteidza gan ar tēmu (bada streiks Īrijas cietumā 80. gados), gan ar ārkārtīgi lakonisko un spēcīgo kinovalodu.
Videomākslinieka transformācija par labu režisoru Stīvu Makvīnu padarīja par unikālu parādību - retais instalāciju veidotājs ir spējīgs pārliecinoši nomainīt formātu un komunicēt nevis ar impulsu, emociju vai šoka efektu, ko pieļauj «galeriju filmiņas», bet gan ar dramaturģiski uzbūvētu stāstu. Stīvam Makvīnam tas izdevās ar pirmo piegājienu - to apliecina balva Camera d'Or/Zelta kamera, kuru viņš saņēma par Badu Kannu festivālā kā labākais debitants. Kauns - režisora otrais kinodarbs - ir vismaz tikpat pārliecinošs.
Seksualitātes cietumā
Kauns, paša autora vārdiem runājot, ir absolūts pretpols Badam: «Bads pētīja nebrīves un izolācijas situāciju, savukārt Kaunā mans izpētes objekts ir cilvēks, kuram ir dota absolūta brīvība un šķietami neierobežotas iespējas.» Kauna varonis ir labi atalgotais stilīgos Ņujorkas apartamentos dzīvojošais Brendons, kurš piepildījumu meklē seksualitātē - impulsīvi gadījuma sakari, pērkams sekss, gadījuma sekss, pornolapas internetā, pornožurnālu kaudzes dzīvoklī. Vīrieša akcentētā, agresīvā seksualitāte, kuru akceptē un apkalpo sabiedrība, kļūst par viņa cietumu - viņš nespēj veidot cilvēciskus kontaktus, būvēt attiecības, savukārt seksuāls kontakts ar sievieti kolēģi, kura uz brīdi Brendonā raisījusi emocionālu interesi, nav iespējams. Gluži tāpat nav iespējams reāls kontakts ar paša māsu - depresiju nomocītu dziedātāju, kura iemitinās Brendona dzīvoklī.
Stīva Makvīna filmas stils ir minimālistisks - nekādu lieku detaļu un izplūdušu dialogu. Tās centrā ir izcils aktierdarbs - Brendona lomu spēlē patlaban ļoti intensīvi filmētais īru aktieris Maikls Fasbenders, kurš bija redzams arī Badā. (Venēcijas konkursā tika izrādīta Deivida Kronenberga filma Bīstamā metode, kurā Maikls Fasbenders tēlo psihoanalītiķi Karlu Jungu.) Viņa Brendons ir gan pašpārliecināts savā kailumā, gan agresīvs erotiskajās ainās, gan vēsi distancēts, šķietami pamiris savas dzīves publiskajā daļā.
«Mēs visi esam liecinieki vides, sabiedrības akcentētai seksualizācijai, kā neapmaldīties šajā labirintā - tā ir tēma, kas mani interesē,» apgalvo Stīvs Makvīns, kuram izdevies radīt spēcīgu urbāno drāmu, atkailināt cilvēka, kurš apmaldījies metropoles kārdinājumu labirintā, būtību.
Literārās tradīcijas sekotājs
Vēl viens pretendents uz Zelta lauvu ir krievu režisora Aleksandra Sokurova pamatīgais darbs Fausts. Šī filma ir ceturtā no Sokurova varas tetraloģijas filmām. Ļeņinam, Hitleram un Japānas imperatoram Hirohito veltītos darbus Vērsis, Molohs un Saule papildina Fausts, kas tikai nosacīti ir uzskatāms par Gētes hrestomātiskās traģēdijas ekranizējumu. «Atradu savas pirms 30 gadiem tapušās piezīmes un sapratu, ka manā senajā iecerē maz kas ir mainījies. Četras filmas par cilvēku un varu, no kurām noslēdzošā ir Fausts, - tā es sev biju definējis jau 1980. gadā,» stāsta Aleksandrs Sokurovs.
Režisors, kurš sevi uzskata par Eiropas kultūras un humānisma tradīciju sekotāju, ne reizi vien bija spiests atbildēt, kāpēc Gēte, kāpēc Fausts, - turklāt filma ir vācu valodā, ar vācu aktieriem. Šis princips Aleksandram Sokurovam šķiet pašsaprotams, lai izprastu un tulkotu Faustu kā Eiropas kultūras fenomenu. Viņš uzskata, ka tieši Gētes Fausts ir principiāli ietekmējis arī krievu klasisko literatūru, pats sevi viņš dēvē par «literārās tradīcijas» režisoru, cilvēku, kuram laba kino pamatu pamats ir izcila literatūra.
Cilvēka bezgalīgais zemiskums
«Iespēja tik ilgi strādāt ar vienu tēmu, kā man izdevās ar varas tetraloģiju, kino nav raksturīga. Šāda brīvība, kas ļauj ilgi pilnveidot vienu tēmu, parasti ir raksturīga literātiem, taču man bija šī iespēja,» uzsver Aleksandrs Sokurovs. Tomēr filma, kura vizuāli imitē Brēgela un Hieronimusa Bosa gleznieciskās faktūras un kuru filmējis izcilais trīs reizes Oskaram nominētais operators francūzis Bruno Delbonels (filmējis arī Amēliju), ir brīva Aleksandra Sokurova un viņa pastāvīgā scenārija autora Jurija Arabova fantāzija par Fausta un Mefistofeļa tēmu, tomēr izspēlējot to tajā laikā un vidē, kurā darbojās Gētes varoņi.
Mefistofeļa un Fausta attiecības filmā atgādina divu labu draugu ceļojumu, tusiņu, ļaujoties kārdinājumiem un testējot atļauts/aizliegts robežas. Pašam režisoram Fausts ir iespēja vēlreiz runāt par cilvēka dabas bezgalīgo zemiskumu. «Diemžēl būt zemiskam ir cilvēka dabā, un mēs atkal un atkal varam brīnīties par zemiskuma mērogiem un bezgalību,» Aleksandrs Sokurovs vispārina filmas koncepciju, velkot paralēles arī ar mūsdienu politiskajiem procesiem.
Fausts skatītājam ir pamatīgs intelektuāls izaicinājums: filma - līdzība, filma - ideju drāma. Šādus darbus, šķiet, vairs netaisa, tie vairāk piestāv laikam (XX gs. vidus), kad strādāja Ingmars Bergmans, veidojot savu ideju drāmu Septītais zīmogs. Lai stilizēta ideju drāma iegūtu emocionālo piepildījumu, asprātību un atraktivitāti, kāda tā ir Faustā, jābūt izcilam meistaram. Aleksandrs Sokurovs tāds ir, un varbūt nešaubās tie, kuri uzskata, ka tieši Fausts ir Venēcijas konkursa līderis.
Viens no neformāliem argumentiem varētu būt arī tas, ka krievu režisors, kurš vismaz 30 gadus pasaulē tiek respektēts kā unikāls talants un ģēnijs, tā arī nekad nav saņēmis augstākos laicīgās pasaules kino apbalvojumus. Protams, Sokurova filmas ir piederīgas tam izmirstošajam kultūras slānim, kuram ir arvien mazāk patērētāju un uz kura ekonomisko efektu - komercpanākumiem - ir naivi cerēt, - tātad tās ir piederīgas klasiskās kultūras tradīcijai. Taču Aleksandra Sokurova līdzšinējā pieredze un karjera ļauj viņam būt neatkarīgam no tirgus. (Faustu finansiāli atbalstījušas Krievijas kultūrinstitūcijas.) Apskaužama brīvība un izcila meistarība!
Viljama Fridkina stilīgā ironija
Venēcijas konkursā augstu tikusi novērtēta Romāna Polaņska pašā festivāla sākumā izrādītā kamerdrāma Asinspirts/Carnage, tajā izcili aktieri (Keita Vinsleta, Džodija Fostere, Kristofs Valcs un Džons Reilijs) atveido vecākus, kurus kopā savedis un opozicionāru pozīcijā nostādījis viņu bērnu - divu puišeļu - konflikts.
No pārējiem klasiķiem, kuru filmas ir iekļautas konkursa programmā (Ābels Ferrara, Deivids Kronenbergs u. c.), dzīvības pazīmes un asprātību demonstrē vienīgi Viljams Fridkins, viens no izcilākajiem 70. gadu Holivudas trilleru veidotājiem. Viņa filma Slepkava Džo/Killer Joe ir vitāla, stilīga ironija par gadījumu iz algota policista - slepkavas prakses, kurā absurds ir novests līdz līmenim, par kuru Fridkinu varētu apskaust pat Kventins Tarantīno.