Pirms nedaudziem gadiem, ievērojot savstarpējo politisko attiecību asumus un paaugstināto jūtīgumu, bija visai grūti noticēt, ka divu valstu -Latvijas un Krievijas - vēsturnieki varēs mierīgi runāt par savstarpēji jūtīgajiem jautājumiem, proti, Latviju un PSRS Otrā pasaules kara laikā no 1939. līdz 1945. gadam. Tagad tas vairs nešķiet neiespējami, un ir tikai normāli, ka atzīti un profesionāli vēsturnieki var darīt savu darbu un tam netiek likti politiski šķēršļi. Vēl ir pāragri spriest, par kādām tendencēm Rīgas un Maskavas kontaktos tas varētu liecināt, taču šis process ir pozitīvi vērtējams no vēsturiskās izpētes aspekta. Jādomā, tas var atstāt zināmu pozitīvu ietekmi arī uz abu valstu sabiedrībām, kuras joprojām lielā mērā atrodas dažādu vēsturisku mītu varā. Taču pārliekam optimismam gan nevajadzētu ļauties, jo diezin vai pārskatāmā nākotnē ir iespējams atbrīvoties no šī ideoloģiskā gūsta (pirmām kārtām domāts vidusmēra Krievijas iedzīvotājs, arī daļa Latvijas iemītnieku). Var gan teikt, ka Maskavas un Varšavas piemērs to apliecina. Patiešām šķiet, ka diskutēšana par sarežģītajiem poļu un krievu attiecību jautājumiem ir labvēlīgi ietekmējusi Polijas un Krievijas attiecības. Saprotams, tāds ir arī Latvijas valdības mērķis - uzturēt normālus kontaktus ar Krieviju.
Kā var spriest pēc krievu vēsturnieka Aleksandra Čubarjana teiktā, abu valstu vēstures speciālisti nākamā gada kopīgajā sēdē par dramatiskajiem notikumiem Otrā pasaules kara laikā par savu galveno uzdevumu uzskata apmaiņu ar viedokļiem. Šķiet saprotami, ka minētais vēsturnieks uz jautājumu par iespējamo Latvijas okupācijas fakta atzīšanu atbildēja, ka abu valstu vēsturnieku komisija nav tikusi veidota, lai savāktu pierādījumus tiesai. Tikpat saprotams šķiet cits Čubarjana apgalvojums, ka zinātne nespriežot tiesu.
Tās vienīgais uzdevums - dot iespējas abu nāciju piederīgajiem iegūt aizvien pilnīgāku un vēsturiskajai realitātei atbilstošu viedokli par nesenajiem dramatiskajiem notikumiem. Taču par to, vismaz analizējot politisko dzīvi Krievijā, redzot šīs valsts valdošās elites simpātijas pret PSRS laika kārtību, gribas šaubīties. Saprotams, ka tāda nostalģija nevar kalpot par dzenuli vēsturiskās patiesības noskaidrošanā. Taču tas par Krieviju. Savukārt arī Latvijā drīz varēs redzēt, cik lielā mērā esam gatavi atrisināt jautājumu par šeit dzīvojošajiem Otrā pasaules kara veterāniem. Ja ierakumos vācu un krievu formas tērpos esošos par līdzvērtīgiem vēl iespējams nosaukt, tad kādā veidā to pašu būtu iespējams attiecināt uz NKVD vai čekas karaspēku un viņu pretiniekiem nacionālajiem partizāniem? Patiešām - atliek vēlēt ārkārtīgi elastīgu domāšanu Saeimas debatēs par līdzvērtīgu attieksmi.