Diena vienmēr ir iestājusies par godīgu valsts pārvaldi un nekad nav vairījusies paust savu viedokli par politiķu atbilstību šim demokrātiskā un tiesiskā valstī svarīgākajam kritērijam. Mēs vērtējam politiķus pastāvīgi - gan pirms, gan starp vēlēšanām -, taču nekad neesam aicinājuši balsot par kādu vienu partiju. Arī šajās vēlēšanās, pirmām kārtām Rīgā, ir vairākas partijas, kurām var uzticēt varu, un ir tādas, kuras būtu jātur pa gabalu no nodokļu maksātāju naudas.
Šīs vēlēšanas ir īpašas. Pirmkārt, tāpēc, ka notiek jaunajos novados. Otrkārt - ka vienlaikus vēlēsim arī Latvijas pārstāvjus Eiropas Parlamentā. Treškārt, un tas ir svarīgākais, vēlēšanas notiek krīzes apstākļos. To iznākums var ietekmēt trauslo stabilitāti, ko pašlaik mēģina noturēt valdība un kas Latvijai ir ārkārtīgi nepieciešama, lai apturētu lejupslīdi un atsāktu augšupeju.
Krīze ietekmēs arī jauno novadu pašvaldību darbību - mazināsies līdz šim koptā «centra» feodālās patronāžas iespējas, un vietējiem politiķiem būs jābūt labiem saimniekotājiem, nevis veikliem savu Rīgas saimnieku piešķirtās naudas apguvējiem.
Savukārt Eiropas Parlamenta deputātus acīmredzot izvēlēsimies, vadoties pirmām kārtām pēc viņu reputācijas, mazāk - pēc partijas piederības.
Visvairāk ietekmēt valsts politiku un vai nu veicināt Latvijas atgūšanos no krīzes, vai nu šo krīzi saasināt varēs jaunā valdošā koalīcija Rīgā. Tāpēc pievērsīsim uzmanību politiķiem un partijām, kuras pretendē uz varu galvaspilsētā.
Izvēloties, kam uzticēt rīkoties ar savu nodokļos maksāto naudu, jāņem vērā dažas it kā pašsaprotamas patiesības. Pirmkārt, neviens no piedāvājumiem nav ideāls ne solītās rīcības, ne solītāju sastāva ziņā. Otrkārt, neviens no šiem politiskajiem spēkiem neiegūs tādu pārsvaru pār citiem, ka viens pats turpmāk vadītu pilsētu - arī pēc šīm vēlēšanām Rīgā būs koalīcijas «valdība», kurā būs vairākas partijas. Treškārt - un to ir īpaši vērts atgādināt tieši šajās vēlēšanās - rīdzinieki nevēlēs pilsētas mēru. Lai cik ļoti daži gribētu maldināt vēlētājus, ka tie balsošot «par Rīgas mēru», vēlēšanās balsosim par partiju sarakstiem, un pēc tam mūsu ievēlētie deputāti no sava vidus ievēlēs Rīgas domes priekšsēdētāju.
Ekonomiskā krīze īpaši uzskatāmi atklāj godīgas un atklātas politikas nozīmi. Globālā krīze Latviju skārusi sevišķi smagi tāpēc, ka pārāk daudziem līdz šim pie varas bijušajiem valstī un Rīgā prioritāte ir bijusi pašu un savējo lokam piederīgo labklājība. Šo «darītāju» saimniekošanas simbols ir pasaulē teju dārgākais tilts, par ko maksās arī nākamās rīdzinieku paaudzes.
Grūti iedomāties, ka mēs priecātos par kabatzagli, ka tas, paņēmis maciņu, pēc tam atdevis atpakaļ dažus latus pusdienām. Taču itin daudziem vēlētājiem joprojām šķiet - tas nekas, ka politiķi zog, ja vien viņi kaut ko iedod arī «cilvēkiem». It kā tā nebūtu mūsu nauda, ko mums nozog vai «dod». It kā mēs, vēlētāji, būtu nevis viņu darba devēji, bet gan labvēlības saņēmēji.
Būtu bezatbildīgi uzticēt lemšanu atkal tiem pašiem politiķiem, kuri ar savu trekno gadu negausīgo visatļautību noveduši valsti līdz bankrota robežai, bet nu bezkaunīgi sola, ka tieši viņi būšot tie glābēji no šā posta.
Tautas partija, TB/LNNK, Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš, kuras bija pie varas gan Rīgā, gan valstī, ir visvairāk atbildīgas par pašreizējo stāvokli un nav pelnījušas, ka tām uzticam vadīt Rīgu arī turpmāk. Var apbrīnot Aināra Šlesera bezkaunību un varaskāri, taču viņa solījumiem nav seguma, bet viņa attieksme pret nodokļu maksātāju naudu kā savu privāto ir aizejošā «oligarhu» un «valsts nozagšanas» laikmeta palieka, ko vērtēt tiesībsargātājiem.
Arī LSDSP un Saskaņas centrs, kuras dēvē sevi par «kreisām», gadu gadiem bijušas augstos amatos Rīgā un piekopušas to pašu savtīgo un izšķērdīgo politiku. Vairāku promaskavisku partiju ļaužu jaunā kombinācija SC piedāvā tik aptuvenu saimniecisko programmu, ka var tikai minēt, kāda būs tās reālā politika. Turklāt saraksta līderis Nils Ušakovs ir apsolījis, ka 9.maija svinībās iešot kā Rīgas mērs pie Uzvaras pieminekļa. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle, kādos svētkos pie kādiem pieminekļiem iet vai neiet, taču līdz šim neviens domes priekšsēdētājs nebija apmeklējis ne 9.maija, ne 16.marta pasākumus, un Ušakovs faktiski sola nevis saskaņu, bet gan etniskās spriedzes saasināšanu.
Taču šīs noteikti nav vēlēšanas, kurās «nav, par ko balsot». Ir veselas trīs partijas, no kurām izvēlēties. Šo partiju politikas pamatā nav etniskā saspīlējuma vairošana un to rīcības vadmotīvs nav nodokļu maksātāju naudas izsaimniekošana. Tās ir - Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai.
Katrai no šīm partijām ir trūkumi, taču to politiķu līdzšinējā darbība vismazāk liek šaubīties par viņu godaprātu. Šīs partijas varētu kopā veidot alternatīvu tai koalīcijai, kura jau tiek sabīdīta kuluāros un kuras kodols būtu SC un LPP/LC. Katrā ziņā Ģirts Valdis Kristovskis būtu labāks pilsētas galva nekā Ušakovs, bet Aleksejs Loskutovs - labāks nekā Šlesers. Savukārt Jaunais laiks ir uzņēmies vadīt valdību, kurai jātiek galā ar iepriekšējo bezatbildīgās politikas sekām.
Nebūtu prātīgi balsot par sīkpartiju sarakstiem, kuriem nav izredžu iegūt vairāk par pieciem procentiem vēlētāju balsu, kas nepieciešami, lai iekļūtu domē. Tā nebūtu vienkārši izmesta balss - par domē neiekļuvušajiem sarakstiem atdotās tiks sadalītas starp tajā iekļuvušajiem proporcionāli to iegūto skaitam, proti, visvairāk ieguvušie arī klāt dabūs visvairāk. Tā ka var iznākt, ka, piemēram, balsodami par kādu radikāli latvisku lāpnešu sarakstu, jūs atdosiet savu balsi Saskaņas centram, kas šajās vēlēšanās var iegūt vislielāko atbalstu.
Un vissvarīgākais - pat ja jūs nepiekrītat Dienas vērtējumam, ir jāiet balsot. Izvēle ir katra paša ziņā, taču, ja jūs nepiedalīsieties, jūs tik un tā atbalstīsiet konkrētu politiķu ievēlēšanu, jo viņiem vajadzēs mazāku balsu skaitu, lai tiktu ievēlētiem, izveidotu valdošo koalīciju, ievēlētu pilsētas galvu, rīkotos ar jūsu naudu un lemtu par jums ikdienā svarīgām pilsētas un valsts attīstības lietām.#
Diena