Sirdsapziņa ir smalka lieta. Atšķirībā no plaši pazīstamās dziesmas sirdsapziņa tiešām var būt tādai kā iekšējai un ārējai lietošanai: mājas čībās ir viena atbildība un paredzamā uzvedība, bet cita - jau esot kāda amata krēslā un kārtā. Šo ļoti būtisko niansi dažāda ranga priekšstāvji un pārstāvji nu nekādi nespēj vai negrib ne zināt, ne ielāgot. Vai pie tā vainojamas mūsu sabiedrības ne visai bagātās valstiskuma un politikas tradīcijas, kas okupācijas pusgadsimtā tikušas vēl gaužāk samocītas? Gan jau arī tas, tomēr atrunas nelīdzēs, savukārt nez kādi šā iztrūkuma novēršanas un politiskās kultūras izkopšanas gadsimti un pat gadu desmiti doti netiks. Ne jau gluži tā, ka algas šejieniešiem sāks diktēt no Ņujorkas vai Briseles, bet tādēļ, lai iekļautos par progresīvo sauktās pasaules daļas strāvojumos un aktualitātēs. Korporatīvais sociālais atbildīgums aizvien skaļāk ieskanas pasaules līmeņa biznesa darba kārtībā. Tas nozīmē, ka savs krekls tiek ne tikai gudri iegūts, bet arī godīgi un cilvēcīgi valkāts un paturēts - ne negausībā velkot virsū vēl un vēl vienu kreklu, kamēr tas, kurš tev blakus tik tiešām ir tavs tuvākais, ir kails vai nošņurcis.
Bez elites un viena vai otra veida elitisma, protams, neiztikt, tomēr izceļama ir atziņa: «Cilvēks nevar būt bagātāks par savu tautu.» Ne tādā ziņā, ka materiāli labumi vai, tā teikt, gara veltes būtu sadalāmas «uz deguniem» - redzam taču, ka dabā tā nav, un no rūgtās pieredzes zinām, pie kā noved centieni tādu utopiju ieviest ar varu. Tomēr arī elitē mūsu godājamajiem kungiem un cienījamajām kundzēm jo sevišķi Latvijā būtu jāpievērš uzmanība ne tikai bēdīgi slavenajām korporatīvajām saitēm, bet arī korporatīvajai vai amata, vai šķiriskajai, ja vēlaties, ētikai un atbildīgumam jeb tai pašai iepriekš pieminētajai spriedzei. Ja nejūtat tādu paši, ņemiet par zīmi šīs spriedzes pārsviešanos uz sabiedrību: tā ir realitāte.
Tāpat turiet prātā vēstures murgus un sāpes, kad dažādās tautās valdnieki šo spriedzi ignorējuši un par ko tas parasti izvērsies. Tie nav mani retoriski draudi, tie ir reāli, lietiski un savā ziņā pat neapstrīdami. Lai nu paliek tie citi, bet mūsu valstiskuma aizmetņos šādu sāpju un murgu ir gana un tie ir pietiekami neseni, lai kurš katrs gribētājs no tiem mācītos. 1905.gada dumpis un sekojošās represijas strauji izvērtās neatgriezeniskā postā valdošajiem baltvāciešiem. Tai visā bija gana daudz kā arī latviešiem smagi pārmetama, tomēr šo pārdomu sakarā vērā ņemama ir arogance, augstprātīgā un nicīgā zināt un saprast negribēšana no vairākuma valdošo ļaužu un šķiru puses - ilgstošā spriedzes ignorēšana, kas bija tik bīstami krājusies starp viņiem un viņu krekliem, līdz jau liesmās pārmetās uz viņu muižu jumtiem un pēc pārdesmit gadiem kļuva par jaunās Latvijas valsts novēršanos (cik nu bija iespējams) no visa vāciskā. Tā ir milzīga sociāla, kulturāla un arī etniska traģēdija - arī latviešu, bet šai gadījumā lai uzsvars paliek uz baiso plaisu starp valdošo kārtu un tautu. Tautas dažkārt brutālā, nereti līdzvērtīgi arogantā un kopumā noraidošā attieksme panāca savu tolaik, un šādu gadījumu vēsturē ir daudz. Jo sāpīgāki un postošāki tie ir tad, ja spriedze tiek ignorēta starp savu kreklu un tiešām savu - etniski savu tautu.
Ir neērti un emocionāli sāpīgi ķerties klāt «kailiem faktiem». Šos kailumus varētu atstāt apsegtus ar tam paredzētajiem krekliem, ja vien spriedze starp tiem un to valkātājiem nebūtu pieaugusi līdz bīstamai robežai.
Tas, ko izteicis ministrs Artis Kampars (JL), ir šokējoša un bīstama neprātība, un nekas neliecina, ka tā nebūtu viņa aprindās vispārpieņemta. Ministrs pelna 1320 latu mēnesī uz rokas, no kā kredītu atmaksai aiziet 800 latu, un, mēģinot apelēt pie publikas sapratnes, viņš saka: «Ceru, ka saprotat - nevaru ģimeni ar trim bērniem uzturēt par atlikušajiem 500 latiem.» Par ATLIKUŠAJIEM 500 latiem!? Ministra kungs, vai jums nav ienācis prātā, ka daudzām triju bērnu ģimenēm Latvijā tāda summa (un ļoti daudziem arī mazākas) ir VIENĪGIE ienākumi? Tas ir, pat nesapņojot par 800 latu mēnesī vērta kredīta sagādāto labumu baudīšanu. «Ceru, ka saprotat.» Nē! Un lai Dievs dod, ka nekad es to arī nesaprastu. Ceru, ka saprotat vai drīzumā sāksit saprast, ministra kungs.