Hokejā pirms sezonas uz papīra visu var salikt pa plauktiņiem, bet laukumā un vēlāk arī skaitļu ailēs bieži vien atklājas pilnīgi cita aina. Pirms KHL trešās sezonas Dinamo visdrošākā izskatījās aizsardzības līnija. Kaut arī šogad nav neviena leģionāra, toties ir deviņi laba līmeņa Latvijas aizsargi uz sešām vietām laukumā. Pagaidām kvantitāte nav garantējusi kvalitāti. Aizsardzībā kļūdu bijis pārlieku daudz, un pēc ielaistajām ripām Rīgas Dinamo (36 ripas) ir pašā lejasgalā kopā ar līgas vājākajām komandām Novokuzņeckas Metallurg un Čehovas Vitjaz, kas arī ielaidušas pa 36 ripām.
Pirmssezonas prognozēs katrs otrais eksperts norādīja uz grūti aizlāpāmu robu, kurš izveidojies pēc Marcela Hosa pārcelšanās uz Kazaņu. Realitāte ir tāda, ka bez Hosas labi iztiekam. Pēc gūtajiem vārtiem Rīgas Dinamo ar 42 ripām ir otrajā vietā līgā. Par vienu ripu vairāk ir tikai Salavat Julajev. Interesanti, ka no Hosas iecienītā punkta pie iemetiena apļa ripas vārtos raidījis gan labākais snaiperis Marks Hartigans, gan Tomašs Surovijs un Aleksandrs Ņiživijs, gan arī aizsargs Sandis Ozoliņš. Priecējusi ceturtā maiņa, kad tajā spēlēja Gints Meija, Andris Džeriņš un Roberts Bukarts. Vilšanos sagādājis Lauris Dārziņš, jo viens no potenciālajiem līderiem vēl nav pratis «atslēgt» pretinieku vārtus. Jādomā, ka Lauris izraus spundi.
Labā ziņa ir arī tā, ka Dinamo ne reizi nav bijis peramā zēna lomā. No sešiem zaudējumiem piecas reizes pretinieki bijuši labāki tikai par vienu ripu. Vēl vienu reizi zaudēts ar 4:6 SKA, kad pēdējā ripa ielidoja jau tukšos Dinamo vārtos.
Gribējām vienu, sanāca kā vienmēr - banālais teiciens nedaudz citā interpretācijā attiecināms uz vārtsargiem. Plānotais pirmais numurs Mikaels Telkvists septembrī zaudēja cīņā Krisam Holtam.
Uh, kāds Dinamo būtu, ja laba būtu arī aizsardzība, ne tikai Holts un uzbrucēji...