gads). Par šo dzīvo saikni ar Latviju [ar Latvijas PSR] viņai vēlāk jāpiedzīvo dubulta trimda no dažiem Kanādas latviešiem. Neretā šodien tiek rīkots īpašs pasākums, godinot simto gadu kopš Veltas Tomas dzimšanas Šausmānu mājās.
Personība, dzejniece
«Neretas pagastā dzimuši trīs latviešu literatūras pīlāri - Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Veselis un Velta Toma. Es kā sēlis esmu pētījis viņus visus trīs,» saka jurists Vilnis Vietnieks, kurš saistībā ar V. Tomas simto jubileju pētījis viņas biogrāfiju un radošo darbu Latvijā un trimdā. Ķesteru kapsētā Neretā šodien trijos pie V. Tomas kapa notiks piemiņas brīdis, Neretas Kultūras namā noorganizēta izstāde par dzejnieci, kur notiks arī dzejas lasījumi.
V. Tomu Latvijā pārapbedīja 1999. gada 30. oktobrī. Toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savā piemiņas veltījumā dzejniecei rakstīja: «Velta Toma bija sieviete, kam Dievs bija daudz devis, bet no kuras tika arī ļoti daudz prasīts. Viņa bija apveltīta ar neparastu skaistumu: ar daiļu vaigu, ar staltu un sievišķīgu augumu, ar neaizmirstami izteiksmīgu balsi. Viņai piemita filmu zvaigznes magnētisms, aktrises dramatisms un karalienes stāja. Velta bija atjautīga un šerpa, Velta bija zinīga, Velta bija prasīga. Velta bija personība. Bet vairāk par visu viņa bija dzejniece - vārda visīstākajā nozīmē. Viena no patiesi lielajām.»
Sākums un trimda
Viņai divdesmit četri, - Rīgā Jaunākajās Ziņās ar pseidonīmu Velta Pavasara tiek publicēts pirmais dzejolis Jūlija vakaros un sākas jaunas rakstnieces mūžs. «Atceros kā šodien, kā reiz 1938. februārī iegāju Tēvijas Sarga telpās un taujāju pēc redaktora Viļa Cedriņa, skatīdamās jo bailīgi uz ducīgo Arsēniju Podnieku. Viņš, fauniski smīnot, norādīja uz jaunekli, kas sarkdams cēlās, un stomīdamies un apmulsuši mēs sarokojāmies ar stalto, jauno un izskatīgo Sidraba jātnieka autoru,» sava dzejnieces ceļa sākumu 1947. gadā atminas V. Toma, tobrīd jau atrodoties trimdas gaitās Vācijā. Latviju Velta bija spiesta pamest 1944. gadā, un vienīgi dzeja kļūst par viņas dzīvi turpmākos 55 gadus. «Trūkst zemes zem kājām, kas deva spēku, ik vasaras basātņi staigājot pa Šausmānu ārēm, kas veda pašu pie sevis un savas cilts atpakaļ, liekot saklausīt sevī tēvu un māšu balsis no laikiem un aizlaikiem un vedot uz pilnīgāku savu izteiksmi un stilu,» atmiņās raksta Velta.
Viņas autoritāte uz visu mūžu paliek novadnieks, gudrs valodnieks Jaunsudrabiņš ar svētīgu teicienu: «Ja tu nezini, kā kādu teikumu sacīt, atminies, kā to būtu teikusi tava vecāmāte - viņai gramatikas likumi vēl galvu nejauca un valoda bija dabīgi pareiza, un arī mūsu sirds un saules dzejnieks Skalbe.»
Kopumā Veltai Tomai izdoti astoņi dzejas krājumi, pirmais no tiem 1943. gadā. Sākotnēji viņas darbus raksturo izteikti patriotiskas noskaņas, vēlāk tā ir arī mīlas lirika, stāsta V. Vietnieks. Dzimtenes idejas jušanu Veltas Tomas dzejā Māris Čaklais raksturo šādi: «Sākumposmā - pati par sevi saprotamā, konkrētā, novada - Sēļuzemes vides sajūta. Un tad - doma par dzimteni kā par tālu gaismu, kad «paguris prāts». Kamēr sapnis par mājām konkretizējas reālā sapnī, ne vairs tikai uz vakardienu centrētā nostalģijā.» (Priekšvārds izdevumam Maize no mājām, kas 1980. gadā iznāk 16 000 tirāžā un no grāmatnīcu plauktiem izzūd dažās dienās.)
1969. gada jūnijā Velta Toma viesojās Rīgā Dziesmu svētkos, seko vēl četri «svētceļojumi» un arī dubulta trimda no Kanādas latviešu puses. «Pēkšņi viņa kļuva par izstumteni - norāta, nolādēta un pelta. Pelta par to, ka viņa patiesi mīlēja Latviju, ka viņai bija dzīvs kontakts ar Latvijas dzejniekiem,» raksta V. Vīķe-Freiberga. Bet Veltai Tomai Latvijas apmeklējums bija kļuvis par mūža lielāko notikumu - «raugi, tas ir vairāk kā mūžam galā otrs mūžs uzdāvināts,» pēc dzimtenes apmeklējuma viņa raksta no Toronto. «Zināt, es nebraucu uz Rīgu meklēt pakšus vai savu bijušo mājokli. Meklēju un atradu to Latviju, kas nepaiet - dabā, mākslā, cilvēkos,» V. Tomas teikto intervijā pēc Latvijas apmeklējuma citē Māris Čaklais.
Šausmānu nams
Lai arī Veltas Tomas dzimtas nama Šausmānu nosaukums neesot ar šausmām saistīts, bet gan ar lietuviskas izcelsmes vārdu, kas nozīmē «saucējs», pagājušajā gadsimtā šausmu tur bijis gana. 1906. gadā pa ceļam uz Jēkabpils cietumu kazaki nošauj Veltas mammas pirmo vīru Jorģi Brunovski. Šausmānu atraitni pēc dažiem gadiem apprec Brunovska draugs Jorģis Toms, kurš 1925. gadā dodas uz Kanādu naudu pelnīt un tā arī pie savas sievas un pieciem bērniem vairs neatgriežas. 1941. gadā, Limbažus no boļševikiem atbrīvojot, nošauts Veltas pusbrālis Juris Miervaldis Brunovskis. Otrā pasaules kara beigās Šausmānos ar meningītu mira Veltas Tomas jaunākais brālis Imants, stāsta dzejnieces dzīves pētnieks V. Vietnieks.