Šajās slimnīcās tiešām būtu lietderīgi atstāt stabilas uzņemšanas nodaļas, vismaz vienu klīnisku nodaļu ar intensīvās terapijas iespējām, kas darbotos diennakts režīmā. Lielākā daļa (60-80%) no pacientiem, kas tiek atvesti ar ātro palīdzību, kā zināms, slimnīcā nepaliek, ja tiem tiek sniegta palīdzība (sašūta brūce, pārbaudīta neiroloģija galvas traumas gadījumā, samazināts augsts asinsspiediens, samazināta temperatūra maziem bērniem, noņemtas sāpes) vai arī pēc sirds sāpju kupēšanas slimniekam būtu viena diennakts jāpavada ārsta uzraudzībā. Tam, protams, vislabāk der relatīvi tuvumā esoša stacionāra ārstniecības iestāde. Šādi ievērojami var samazināt braukšanas un vešanas izdevumus, vieglāk organizēt pacientu plūsmu, jo vienkārši nav jādzenā neatliekamās medicīnas mašīna bezgala tālu.
Pēc maniem aprēķiniem, tas maksātu nepilnu 1% no Latvijas veselības budžeta otrajam pusgadam (202 miljoni latu).
Rodas aizdomas, ka Veselības ministrija mazo slimnīcu pilnīgu slēgšanu un neatliekamās palīdzības neparedzēšanu rada tikai tādēļ, lai:
1) politiski pierādītu Jaunā laika neveiksmīgo valdīšanu;
2) pamatotu milzīgos ieguldījumus ātrās un neatliekamās palīdzības autotransporta iegādē.
Pēteris Apinis
Latvijas Ārstu biedrības prezidents