Sočos piektdien atklāj 22. ziemas olimpiskās spēles. Līdz šim šīs valsts teritorijā (toreiz vēl PSRS) notikušas 1980. gada vasaras spēles. Toreiz gan spēles boikotēja 65 valstis ar ASV priekšgalā, paužot attieksmi pret PSRS invāziju Afganistānā. Olimpiskās spēles sen vairs nav tikai un vienīgi sports.
Tā ir vieta un laiks, kurā lielvaras pašapliecinās medaļu kopskaitā un ne tikai. Tā diemžēl ir vieta un laiks politiskiem žestiem, tā ir vieta un laiks dažādiem tiešiem un starprindu vēstījumiem. Lielvarām spēlēs savi rēķini un mērķi, mums savi.
Pašam bijusi tā iespēja kā žurnālistam darboties klātienē četrās olimpiskajās spēles - 2004. gadā Atēnās, 2006. gadā Turīnā, 2008. gadā Pekinā un 2010. gadā Vankūverā.
Atminos, Pekinā pie krogiem, veikaliem un vienkārši uz ielām bija medaļu kopskaita tabulas. Izcīnīto zelta medaļu kopskaits faktiski bija viss, kas lielos vilcienos pašus ķīniešus interesēja. Dažkārt šķita, ka no «sporta» tur ir tikai vietējo mediju sportiska interese par izmaiņām šajās tabulās. Un viņi savās mājās bija pirmie šajā sacensībā, kopā izcīnot 51 zelta medaļu. Atšķirībā no Atēnām, kad uzvarēja ASV. Otrā vieta mājās būtu neveiksme, un vietējo sporta bosu galvas ripotu. Tas bija kas vairāk nekā sports. Un nav runa par kaut ko konkrētu. Runa ir par sajūtām, to kopumu, kas bija spēļu laikā klātesot, vērojot vietējos ļaudis un medijus. Tas bija mulsinoši un mazliet baisi. Bezpersonisks medaļu konveijers.
Pirms tam Grieķijā un Itālijā tādu sajūtu tomēr nebija. Nedomāju, ka krieviem pret spēlēm savās mājās būs citāda attieksme nekā ķīniešiem. Olimpiskās spēles lielajām pasaules valstīm ir kaut kas daudz, daudz vairāk nekā tikai un vienīgi sportiska sacensība. Tāpēc arī olimpiskā lāpa pabijusi kosmosā un kosmiskas ir spēļu izmaksas. Par to nu lielas acis taisīt nevajadzētu.
Mums, mazajām valstīm, ir citādi un vieglāk. Ne mūsu žesti tik vērienīgi un skaļi, ne medaļu kopskaita tabulas tik svarīgas. Ja nu vienīgi uzmest aci, kā leišiem un igauņiem sokas. Mēs, mazās valstis, varam atļauties vienkāršāku, dzīvespriecīgāku un patiesāku attieksmi pret spēlēm, mēs galu galā varam atļauties nepazaudēt konkrētus cilvēkus visā šajā virpulī. Un tas man šķiet pats galvenais. Mēs savējos olimpiešus zinām teju no galvas, mēs precīzi zināsim laiku, kad ieslēgt TV un just līdzi viņiem. Viņi ir mūsējie, viņi būs labākie, lai kā viņiem klātos.
Man olimpiskās spēles ir svētki un tikai un vienīgi sports. Turklāt spēles ir, pirmkārt un galvenokārt, sportistu forums. Tās ir viņu Dziesmu un deju svētki. Vēl jo vairāk - tikai nelielai daļai pasaules sportistu dzīvē lemts piedalīties olimpiskajās spēlēs, tāpēc es visupirms Sočos esmu par sportu. Bez politikas, bez zemtekstiem. Tās ir sacensības, un lai uzvar tajā brīdī labākais. Savukārt mūsējiem novēlu pašu galveno - veiksmi. Par sportu un mūsējiem Sočos!