Vēlēšanas beigušās, un dzīve turpinās. Mums visiem jāatgriežas pie saviem personiskās dzīves dārziņiem un jārušina vien tie tālāk - kā nu katrs to mākam un spējam. Gan jau sastutēs tādu vai citu valdību, bet galu galā tas mūsu personiskās laimītes vai nelaimītes maz ietekmēs. Valdības ir nākušas un gājušas - kā gadalaiki, bet pašu bērni pašiem vien jāpabaro un jāizskolo, savas privātās attiecības pašiem jāsakārto, vienu vārdu sakot, sava laime pašiem vien jākaļ. Kaut vai tāpēc, ka, jo vairāk mēs gaidīsim no «laimnešiem» Saeimā, jo lielākam sarūgtinājuma un vilšanās riskam mēs sevi pakļaujam.
Un tomēr par politiku. Par dažām mācībām no 17. septembra vēlēšanām. Izskatās, ka šajās vēlēšanās balsotāji patiešām sirdīgi ir nodarbojušies svītrošanu, tādējādi visai nopietni iejaukdamies partiju priekšstatos par to, kas ir viņu īstenie un loģiskākie pārstāvji. Liekas, vissāpīgāk no vēlētāju eksāmena ir cietusi Vienotība. Trīs valdības ministri - Ģirts Kristovskis, Sarmīte Ēlerte un Aigars Štokenbergs - ir svītroti. Un to nav izdarījuši konkurentu atbalstītāji, bet gan pašas Vienotības vēlētāji, kuri, manuprāt, nebūt nav tie lielākie populistisku argumentu cienītāji. Par ko tad ir stāsts. Manuprāt, visos trijos gadījumos zināmā mērā stāsts ir vienāds - par kāpšanu «ne savās tupelēs».
Par Ģirtu Kristovski jau no paša sākuma nebija skaidrs, kāpēc viņš ir labākais ārlietu ministra kandidāts un kāpēc Artis Pabriks nevar turpināt ārlietu ministra amata pildīšanu. Diez vai tādi jautājumi rastos, ja Kristovskis kļūtu par aizsardzības ministru. Arī pildot savus pienākumus, viņš publiskajā telpā par daudz performējās kā partijas vadītājs, kas nenāca par labu viņa kā Latvijas galvenā diplomāta tēlam.
Par Aigaru Štokenbergu arī nedaudz līdzīgs stāsts. Lai nu no kā, bet no tiesiskuma aizstāvju tieslietu ministra jau nu tiešām tiek sagaidīta reputācija bez mazāko aizdomu ēnas. Var, protams, teikt, ka tā bija melnā kampaņa, bet nu nepiedienas galvenajai amatpersonai par tiesiskumu valstī pavadīt savu laiku, skaidrojoties par iespējām sīkām biznesa «shēmiņām». Politika tomēr ir «reputāciju bizness». Sevišķi - Vienotības balsotāju vidū.
Visskumjākais stāsts ir par Sarmīti Ēlerti. Varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, nekas viņai nebija vainas kā kultūras ministrei. «Ne savās tupelēs» viņa nezināmu iemeslu dēļ iekāpa burtiski priekšvēlēšanu laikā. Proti, sāka plaši uzstāties kā «dzelzsbetona lēdija» nacionālajos jautājumos. Ja godīgi, šādas prioritātes izvēle neklapēja ne ar Sarmītes Ēlertes līdz šim pazīstamo paštēlu, ne acīmredzot ar nedaudz konsolidētākā Vienotības vēlētāja prioritātēm.
Kā kontrastam - stāsts par «savām tupelēm». Lai arī cik budžeta konsolidācijas laikā varētu likties nepopulārs finanšu ministra postenis, vēlētājs nav apšaubījis Andra Vilka kompetenci un atrašanos savā vietā.