Jūs noteikti būsit ievērojuši - kā cilvēks runā. Tātad ievelk elpu, atver muti un sāk. Vienu laiku runā, runā, runā… bet tad uz mirkli pārtrauc. Elpa jāievelk. Pamēģiniet runāt un reizē ievilkt elpu. Kutinoša nodarbe. Katrā ziņā cilvēks, elpu ievelkot, nevar parunāt. Cilvēks parastais.
Ir tomēr unikāli eksemplāri, kuri var runāt gandrīz bezgalīgi un elpu neievilkt. X cilvēki. Tas nozīmē, ka gaisu uzņem pa citām atverēm. Iespējams - pa ausīm. Jo parasti citus nedzird.
Pie šādiem īpatņiem pieder Ainārs Šlesers. Būtībā tā ir gandrīz vienīgā pazīme, ko Bundžu Jānis par viņu atceras. Ak, jā, vēl dzirdēts par piecām darba vietām Rīgā. Izdevās radīt vienu. Oponenti sabēra bākā smiltis.
Un par kādu aviokompāniju, kura drīz lidmašīnās ieviesīšot stāvvietas.
Bet stāsts ir par ko citu.
Tā kā jebkura cilvēka vārda pieminēšana ir maza, maza reklāmiņa, turpmāk šai tekstā Šleseru saucam par Pēteri.
Tātad. Pēteris īsu brīdi tāds kluss, kluss. Gribas parunāties. Un ne tikai. Nav problēmu. Sarunā interviju. Norunā runājamo. Paldies. Visu labu.
Otrā dienā materiāls avīzē. Kam būtu jānotiek tālāk? Nekam. Pēc dienas avīzē jau cits materiāls. Pēc dienas atkal nākamais. Pēc nedēļas - dzejnieka vārdiem - bet tāds mirklis, vai vispār bija; varbūt vienkārši izlikās… (F. Bārda).
Kas notiek faktiski? Izceļas liela jezga. PAREIZAIS VIEDOKLIS mēģina savilkt kopā komentāru un reakciju vadlīniju.
Ārprāts! Pēteris nāk! Briesmas! Pēteris nāk! Kā nav kauna! Pēteris nāk! 20 miljardi! Pēteris…Zog!Čekisti!Miroņi!Jefiņi!
Redz, cilvēks pēc dabas tā iekārtots, ka druscītiņ gribas redzēt - kādas tās briesmīgās briesmas izskatās. Bērnībā Bundžu Jānim nācās palīdzēt mammai vest govi pie kolhoza buļļa. Kad nu tiktāl bija, mazais Jānītis tika sūtīts uz blakus šķūni skatīties traktoru, jo TAS būšot ļoti briesmīgi. Skaidrs, ka nebija nekāda prieka pētīt netīro traktoru, bet gan pa dēļu spraugu skatīties briesmīgās briesmas.
Apmēram 1 vai 1,5 komentāri iesprukuši, ka Pēterim taisnība. Tas, lai pakaitinātu. Neba nu Pēteris tos pats rakstījis. Ticamāk, kāds ārvalstu students, kurš dikti grib ar miljardu braukt uz Latviju un šī iemesla dēļ iemācījies valodu.
Ļaudīm patīk ne tikai baudīt briesmas, bet vēl atrast kļūdas. Arī par to padomāts. Piemēram. Drīz skolā sākšot iet tie, kas dzimuši 90-tajos gados. Vispieticīgākā gadījumā tātad - no 14 gadu vecuma. Publikā sajūsma un ovācijas. Stulbais Pēteris! Tik glups nu vēl nav redzēts.
Ko šis? Visticamāk, smīn. Jo vārds atkal izskan. Un atkal kādi ļaudis piedomā - kazi, būs tā avīze jānopērk vai datorā tās briesmas jāpalūko. Tā, lai neviens neredz.
PAREIZAIS VIEDOKLIS - politiķu briesmīgākās briesmas ir tad, ja par viņiem nerunā. Neko. Ne sliktu, ne labu. Ja runā labu, tad ir bīstami - sabiedrība nemaz negribēs zināt, kas tur par sacukurotu sviestu atkal sarakstīts. Cita lieta - lamāšanās. Tad efekts panākts.
Kā varam no Pētera paglābties?
Materiālā redz neuzmanības kļūdas, kuras var izmantot.
Vispirms teikts, ka vajag sadomāt ko tādu, kam NOTIC. Tagadējie to neprotot. Pēteris prot. Ja runa par noticēšanu, tad var saprast - arī par blefošanu. Šito gan sabiedrība nevar ciest.
Otra lieta. Pēteris nemaz pats tūlīt politikā nenākšot. Piedāvāšot visu Dombrovskim (sauksim par Juri). Bez maksas. Ir risinājums. Mudīgi jānesas pie Premjera un jāvaicā, ko viņš par to domā. UN TAD aktīvā sabiedrība metīsies nolamāt jau Jura, ne Pētera redzējumus. Iespējams, džinu Pēteri pēdējā brīdī izdosies dabūt atpakaļ burkā.
Tikai nekādā ziņā nevajag skriet Pēterim prasīt, ko viņš domā par to, ko Juris par viņu domā.