Ceturtā oktobra tuvošanos uztver dažādi. Mierīgie civiliedzīvotāji, pieļauju, aprobežojas ar «vismaz drīz tas murgs beigsies», savukārt partijas mobilizējas pēdējai kaujai un kāpina temperatūru savstarpējos apvainojumos. Tas nav nekas jauns, tomēr subjektīvi nav kļuvis saprotamāks. Proti, joprojām mulsina gatavība līdz datumam X pretiniekam piedēvēt visus iespējamos grēkus, lai jau dažas dienas pēc X turpinātu līdzāspastāvēt tā, it kā nebūtu sarunātas visas iespējamās riebeklības. Domāju, ka cilvēkiem ir raksturīgi salamāties un pēc kāda laika atkal salabt, tomēr šī politiķu spēja ir ārpus manas saprašanas.
Turklāt trakākais ir tas, ka viņi tiešām to spēj. Cik nu iznācis apgrozīties ar politiku saistītās aprindās, ir bijuši ļoti reti gadījumi, kad politiķis par savu pretinieku arī privātās sarunās atsaucas kā par pretinieku. Parasti rodas sajūta, ka tā vienkārši sagadījies, ka šis «pretinieks» ir citā partijā, tāpēc viņš gan ir konkurents varas resursu lietošanā, bet vispār «normāls vecis».
Jau zinu iebildumus - politika ir kompromisu māksla, «sarkanās līnijas» te neder utt. Tā pilnīgi noteikti ir biznesā, bet vai tātad jāsaprot, ka starp politiku un biznesu nav atšķirību? Lūdzu, nepārprast: neaicinu pretiniekus nekad vairs nesarunāties un ignorēt oponenta viedokli a priori. Tieši otrādi: pieklājība politikā ir ļoti nepieciešama. Tomēr ir kaut kas nepatīkams šajā divkosībā. Jo tieši tā ir viens no iemesliem problēmām, kādā veidā Latvijā tiek īstenota politiskā vara. Piemēram, jau priekšvēlēšanu debatēs tiek kalkulēts, kam pareizāk uzbrukt, un izvēlei bieži nav nekāda sakara ar konkrētās partijas deklarētajiem mērķiem. Konkurents A patiešām var riebties, bet es ar viņu nestrīdēšos, jo mums atšķiras elektorāts. Vai arī ir nojausma, ka nāksies kopīgi veidot valdību. Savukārt konkurents B idejiski var būt pat tuvs, tomēr tieši tāpēc es viņam uzbrukšu. Vai arī - par konkurentu C man vispār ne silts ne auksts, bet viņš savas atpazīstamības vai rakstura īpašību dēļ (piemēram, viegli zaudē savaldību) ir interesants mērķis uzbrukumam, jo tā es varu iegūt lielāku publicitāti. Priekšvēlēšanu debatēs atmaskojumi (?) lidot lido, bet - ja nu tā gadījies, ka gan apvainotais, gan apsūdzības izteicējs ir ievēlēti vai vismaz tikuši labā amatā, tas viss transformējas smīnīgos mājienos privātās sarunās, bet kopumā: «Ai, nu beidz - neiešu jau lēkt uz ecēšām.» Ja mēs abstrahējamies no rezignētā atzinuma, ka tā jau politikā notiek vienmēr, tas ir kaut kas normāla cilvēka prātam neiedomājams: tu publiski nosauc cilvēku par zagli, meli utt. - un pēc tam paziņo, ka kolēģi vien esam.
Es saprotu, ka boksā pretinieki pēc mača var kopā iedzert alu, jo viņi sacenšas meistarībā, nevis, izgājuši ringā, stāsta publikai, cik tas otrs ir slikts. Tad patiešām var saprast slaveno teicienu «nekā personīga». Ja tu izvirzi otram apvainojumus un vispār izlieto visus iespējamos līdzekļus, nevar šo teicienu izmantot! Tātad vai nu, vai nu: vai nu nerīkojiet drāmu «šī ir izšķirošā kauja!», vai arī turpiniet uzturēt savu pozīciju arī pēc kārtējā «4. oktobra».