Izvērtējot Latvijas izlases sastāvu, vismazāk būtu jāraizējas par uzbrucējiem. Šajās pozīcijās Marianam Paharam ir pietiekami daudz labu izpildītāju. Tik daudz, ka pat divu trīs iztrūkums var palikt bez nopietnām sekām. Jā, neviens no viņiem nav supermeistars, bet cilvēki, kuri prot cīnīties par bumbām un prot gūt vārtus. Lai cik tas liktos dīvaini, arī vidējā līnija izskatās jau gana solīda. Ir pussargi, kuri var un prot pieturēt bumbu, ar Artūru Zjuzinu un Oļegu Laizānu priekšgalā, un ir tādi uz aizsardzību tendēti vīri ar mūžīgu dzinēju ribās kā Artis Lazdiņš, Ritvars Rugins un Aleksandrs Fertovs. Ja vēl oktobrī šai kompānijai nāks klāt tāds solīds Eiropas līmeņa vīrs kā Aleksandrs Cauņa, uz čehu fona kaunēties nevajadzētu. Lai kurš spēlētu vārtos, savu darbu viņš pieprot. Bažas rada aizsardzība, sevišķi flangos, kur izvēle ir niecīga un kur spēlē vīri, kuri pat uz virslīgas fona ir pieticīgi.
Bet kāds ir fons? Nīderlande varētu pretendēt uz kvalifikācijas cikla čempiona godu. Oficiālās spēlēs tā nav zaudējusi jau 17 reižu pēc kārtas. Turcijas futbolistu individuālā meistarība jautājumus neprasa. Čehijas futbols šobrīd pārdzīvo grūtus laikus, bet tik un tā ir krietni labākā līmenī nekā Latvijā. Islande ir iespējami spēcīgākais pretinieks no piektā groza - komanda, kas palika tikai soļa attālumā no iekļūšanas Pasaules kausa finālturnīrā Brazīlijā. Un kā vājākā grupas komanda pārmaiņas pēc nav kāda pundurvalsts ar amatieriem sastāvā, bet bagātā Kazahstāna, kurā lielākā daļa ir naturalizēti ārzemju futbolisti.