Pirms trim gadiem Dienvidkoreja solījās kļūt par pirmo valsti pasaulē, kurā valdības līmenī akceptēts robotu ētikas kodekss. Ideja par šādu likumprojektu piesaistīja starptautisko plašsaziņas līdzekļu uzmanību, taču pēc tam šī ideja pieklusa. Mazliet agrāk par līdzīgu dokumentu runāja arī Eiropas robotikas tīkla Euron pētnieki, taču līdz reālam dokumentam arī netika.
Par Āzijas valsts ētikas kodeksa pamatu tika izvēlētas robotu uzvedības vadlīnijas, ko savā grāmatā Es, robots pagājušā gadsimta vidū aprakstīja slavenais fantastikas romānu autors Aizeks Azimovs.
Krievijā dzimušā, bet uz Rietumiem aizbraukušā rakstnieka izstrādātais kodekss bija vērsts vienīgi uz robotu rīcības ierobežošanu un īsti labi nedarbojās arī romānā. Tas aizliedz robotiem darīt pāri cilvēkiem, kā arī par nepiedodamu uzskata bezdarbību, redzot, ka cilvēks nonācis briesmās. Robotiem jāpakļaujas pavēlēm, taču tie var aizstāvēt sevi, ja vien attiecīgajā situācijā nenonāk pretrunā ar pirmajiem diviem norādījumiem.
Korejieši plānoja savu likumprojektu papildināt arī ar mehānisko draugu tiesībām un cilvēku pienākumiem pret tiem. Viņi nedrīkst izturēties pret robotiem kā pret vergiem. Jo īpaši tāpēc, ka tuvākajās desmitgadēs roboti spēs just, saprast un varbūt pat būs apveltīti ar apziņu un emocijām.
Kopumā šajā lietā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Vai robotiem drīkstēs likt darīt smagus darbus, ja tie nākotnē izjutīs sāpes? Ja mākslīgais intelekts spēs attīstīt emocijas un pat iemīlēšanos, vai roboti drīkstēs precēties ar cilvēkiem, nodarboties ar seksu? Vai robotiem drīkstēs piederēt īpašums?
Pagaidām ticamāk šķiet, ka roboti būs cilvēku palīgi, gan ar zināmām tiesībām.
«Iedomājieties, kas būs, ja daži cilvēki pret androīdu izturēsies kā pret savu sievu?» sarunā ar laikrakstu Daily Telegraph jautāja Dienvidkorejas ētikas kodeksu veidojošās grupas pārstāve Parka Hjē Juna. Viņa skaidroja, ka kodekss nepieļaušot pretdabīgu izturēšanos pret robotiem, pat ja tie izskatīsies gluži kā cilvēki.
«Daži var kļūt atkarīgi no komunicēšanas ar robotiem, tieši tāpat kā kļuvuši atkarīgi no interneta. Bet vai tāpēc robotiem būtu pacietīgi jāuzklausa?» ierēdne nav droša, ka mašīnas drīkst pakļaut psiholoģiski, izturoties pret tām kā pret privātīpašumu.
Jo vairāk roboti līdzināsies cilvēkiem, jo grūtāk būs nodalīt uzvedības principus. Viens no interneta pionieriem Džerons Lanjē brīdina, ka šāda saplūšana ir bīstama, jo cilvēkiem būs aizvien grūtāk izjust savu unikalitāti, īpašo vietu pasaulē. Galu galā robotus un klonus varēs izveidot mums identiskus pat rakstura līmenī.
Dienvidkorejas valdība kodeksa radīšanu pamatoja ar robotu populācijas straujo pieaugumu. Šāda instrukcija, kas ražotājiem «jāiepotē» robota vadības blokā jau rūpnīcā, pasargāšot no ļaunu robotu nonākšanas ielās.
Taču neviens nevar atbildēt, ko darīt ar militāristu veidotajiem robotiem, kas paredzēti ienaidnieku slaktēšanai. Vai arī uz tiem attiecināt A. Azimova kodeksu?