Klusajā, zaļajā Rīgas Pārdaugavā cieši blakus atrodas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte un Rīgas Katoļu ģimnāzija. Vēl nesen dažs būtu izsaucies: «Kāds neiedomājams kontrasts! Racionālās, zinātniskās izziņas templis blakus, nu, paši zināt, kam.» Taču tā būtu tāda padomjlaika zinātniskā ateisma leksika. Jo gan medicīnai, gan skolai taču ir viens uzdevums - ārstēt, bet vispirms rūpēties par profilaksi, respektīvi, audzināt.
Par medicīnu šoreiz nerunāsim, bet par to, ka skolas pamatuzdevums ir audzināt, šaubām nevajadzētu rasties. Jā, protams, arī mācīt, tomēr ar mācīšanu es saprotu to, ka pēc pamatskolas bērnam ir jābūt spējīgam patstāvīgi atrast un izmantot informāciju virzienos, ko var norādīt, koriģēt, precizēt skolotājs. Skolai ir jāiemāca mācīties, jāiemāca gribēt mācīties visu turpmāko dzīvi. Turklāt mācīties ne tikai garamslīdošos faktus un mainīgās koncepcijas, bet gan cilvēcību, prasmi būt cilvēkam. Un, lai to iemācītu, skolai galvenokārt ir jābūt audzināšanas iestādei.
Tiktāl it kā saprotami. Taču kāpēc gribējās pieminēt tieši Rīgas Katoļu ģimnāziju, skolu, kas nemaz nav tik pazīstama, lutināta un reitingu augšgalos pozicionēta?
Nesen lasīju kādu eseju. Lūk, pagarš citāts no tās: «Satrauktā, nomocītā, pagurusī sirds, baiļu un skumju pārņemtā apziņa meklē dzīvi, kas ikdienas darbā būtu brīva no samaitātības, bet ikdienas kontemplācijā - brīva no apjukuma. Un tā raugās pēc dzīvesveida, kas būtu, cik vien iespējams, pretējs pasaulē ierastajam: pēc dzīves, kuras saturs būtu pati šī dzīve, kur ik diena, ik stunda būtu kaut kas pabeigts sevī.... Nekādu ilgstošu mahināciju, nekādas neziņas, nepastāvības, krīzes vai katastrofas. Un šajā dzīvē nebūtu vietas arī padziļinātai pētniecībai, drudžainiem pierādījumu meklējumiem, intelektu sāncensībai, kas uzbudina, nomoka, nomāc, pārmēru aktivizē vai novājina, vai pat saindē dvēseli.» Tā pirms vairāk nekā simt piecdesmit gadiem rakstīja Džons Henrijs Ņūmens. Neiedziļinoties viņam svarīgajā deviņpadsmitā gadu simteņa kontekstā, varam tikai nojaust, ka tolaik daudzos uzvarējušās industriālās revolūcijas laikabiedros varēja mājot tamlīdzīgas sajūtas: vēlme atrast dvēselei un garam miera ostu vispārējā tvaikmašīnu, dzelzceļu, zelta drudžu haosā. Bet interesanti apzināties, ka Ņūmens citētās pārdomas attiecināja uz Eiropu VI gadsimtā pēc Kristus dzimšanas uz tā dēvētajiem tumšajiem gadsimtiem, kad norisinājās Lielā tautu staigāšana pa Rietumromas impērijas drupām.
Grūti ir nepamanīt, ka Lielā tautu staigāšana notiek arī tagad - XXI gadsimta sākumā. Tas, ka no Eiropas «galvaspilsētas» Briseles iedzīvotājiem viena ceturtā daļa jau ir musulmaņi, ir pietiekami daiļrunīgs fakts. Pasaule atrodas nevis, kā mēdz sacīt, pārmaiņu priekšā, bet gan šo pārmaiņu viducī. Tie, kam rūp globālā makroekonomika, runā par ekonomiskās varas pārdali un līdzšinējo vareno neizbēgamu norietu. Tie, kas vairāk sliecas uz ģeopolitiskām abstrakcijām, spriež par līdzšinējā konflikta Austrumi-Rietumi pagriešanos virzienā Ziemeļi-Dienvidi. Jā, un tiem, kam rūp cilvēces reliģiskā, garīgā dimensija, ir liecinieki, ja tā var teikt, trešajam islāma uznācienam uz Eiropas skatuves.
Un cilvēks faktiski ir tajā pašā pārdomu un nemiera vietā, kur tas atradās VI gadsimtā. Nemiers ir arī par to, kā audzināt bērnus. Vai, piemēram, sūtīt uz tādu bērnudārzu, par kādu nesen lasījām ziņās no Zviedrijas? Tur zēnus un meitenes vairs neuzrunā ar «viņš» un «viņa», bet gan zviedru feministu izdomātā vidējā dzimtē. Tur bērniem mēģina ieaudzināt, ka dzimums ir relatīvs jēdziens. Labi, lai paliek Zviedrija, arī Latvijas vispārizglītojošo skolu vide nav nekāda miera osta. Spiedieni nāk no visām pusēm. Un, ja pirmajos pēcatmodas gados valdīja pašdarbniecisks haoss - pedagogi ķerstīja visu, kas kārotajos Rietumos gadījās pa rokai, un tādējādi radīja raibu jucekli, tad tagad, kopš esam ES dalībvalsts, lieta ir nopietna. Zināms taču, ka ES ir dokumentu, direktīvu, norādījumu producēšanas mašīna, kuras produkcijā orientēties nemaz nav viegli. Tāpat jaušama ES nevēlēšanās turēties ne pie kādam fundamentālām, tautu un kopienu izdzīvošanai vitāli svarīgām vērtībām. ES var salīdzināt ar klasisko anekdotes strausu, kas paslēpis galvu smiltīs, lai nebūtu jāredz manis jau pieminētā Lielā tautu staigāšana un tās draudi pašai Eiropas idejai; bet dibengalu šis apbrīnojamais putns paslējis gaisā un groza allaž pa vējam. Tāds ir putns, kas diriģē procesus visās Eiropas dzīves jomās, izglītību ieskaitot. Nav brīnums, ka pašreizējais izglītības un zinātnes ministrs - patiess, organisks postmodernās Eiropas produkts - nemitīgi nāk klajā ar idejām, kas vairumam cilvēku, kam šādā vai tādā mērā piemīt veselais saprāts, šķiet nepieņemamas. Tomēr ministriem, kā to labi saprotam, mēdz būt zināma ietekme.
Taču ne velti pieminēju Rīgas Katoļu ģimnāziju. Tā ir šobrīd neliela privāta mācību iestāde, ar pieticīgu, turklāt diferencētu mācību maksu. Mazās klases nodrošina individuālu pieeju katram skolēnam. Tiktāl tā līdzīga citām nelielām privātskolām Rīgā un citviet - arī tajā ziņā, ka skolā nepavisam nemācās tikai katoļu bērni, tur skolojas arī luterāņu, baptistu un ateistu atvases. Svarīgs ir vārds «katoļu» skolas nosaukumā, jo šis vārds, kā zinām, nozīmē «universāls». Un, lai cik tas būtu paradoksāli, tieši mazas privātskolas varbūt ir vienīgās, kas, lai arī ar grūtībām, tomēr spēj savā audzināšanas stratēģijā runāt par tādām universālajām vērtībām, no kurām šābrīža laikmetīgā pasaule bēg kā no paša nelabā - par dzīves jēgu, par ticību, cerību un mīlestību, par ģimeni kā katra cilvēka pirmo un galveno svētvietu.
Kad Eiropas teritorijā risinājušās kataklizmas, kas jau robežojušās ar sabrukumu, vienmēr ir veidojušies mazi, neuzbāzīgi izglītības un noturības centri. Tā tas bija V un VI gadsimtā, tā iepriekšējā un tā - tagad pārdzīvojamā gadu tūkstošu mijā. Tāpēc īpaši jākopj, jālolo un jāmīl visas tā vietas, kur tiek uzturēta garīgās dzīves pēctecība.