Vakar biju sarūgtināts. Biju nolēmis būt skandināviski moderns un iegādāties sev pāri sieviešu zeķbikšu, kā saka, «genderiskajai» brīvībai. Bet mana kolēģe mani sarūgtināja, ka manam augumam atbilstoša izmēra zeķbikses es sev Latvijā nemaz nevarētu nopirkt. Tā nu gan ir viduslaiku tumsonība!
Bet, ja runājam nopietni, ir acīmredzams, ka Latvijas sabiedriskajā domā sevi aizvien noteiktāk piesaka divas konfrontējošu uzskatu zonas. No vienas puses, liberāli, dažkārt pat libertiski, agnostiski, relatīvistiski un principā ateistiski uzskati, no otras puses, konservatīvi, nosacīti «katoliski», dogmatiski uzskati. Un abas zonas ir mūsu dzīves realitāte - patīk mums tas vai ne. Un būs realitāte arī nākotnē. Vissliktākais, ko mēs varētu darīt, ir cerēt, ka viena vai otra uzskatu grupa būtu tā vienkārši izslēdzama kā nevajadzīga lampiņa istabā. Ir jādomā, kā sadzīvot. Kā atspēriena punkts tam noteikti varētu būt, ja abas puses vienādi izprastu jebkuras demokrātijas pamatu pamatu - tā saukto sirdsapziņas brīvību, turklāt ne tikai sirdsapziņas brīvību man, bet arī brīvību tev. Tas nozīmē vienādas tiesības būt gan relatīvistam un liberālim, gan dogmatiskam konservatoram. Bet problēma ir tā, ka abas šīs uzskatu zonas nedzīvo katra uz savas nošķirtas salas, kur katrs runā tikai pats ar sevi. Skaidrs, ka tās cenšas uzrunāt arī viena otru, un tas ir neizbēgami, jo dzīvojam vienā valstī un katrs savā veidā cenšamies savus uzskatus padarīt svarīgākus sabiedrībai kopumā. Vai arī meklēt tos kopsaucējus, kompromisus, kas atļautu sabiedrībai palikt kopā, saglabājot savas atšķirības.
Un šeit jau nu ir svarīgi, kā mēs runājam viens ar otru. Šīs nedēļas publiskās debates šo bērnu grāmatiņu sakarā nebija diez kāds labais paraugs. Ne no vienas puses.
Tā kā pats sevi vairāk pieskaitu pie liberāļu spārna, atļaušos kritiskas piezīmes par dažiem argumentiem, ko tieši šis spārns mēdz izmantot, apkarojot «katoļus», jo pašu nometnes ačgārnības man vairāk kremt.
Viena no tādām ir mode piesaukt «drūmos viduslaikus», kā to šonedēļ darīja arī Ilze Viņķele. Vispirms - par pašu viduslaiku «drūmumu». Parasti, jautājot cilvēkam, kas lieto šo apzīmējumu, kur tad izpaužas viduslaiku drūmums, noteikti tiek piesaukta inkvizīcija. Bet tas vienkārši ir vēsturiski nepareizi. Vistrakākā inkvizīcijas ārdīšanās sākās pēc tam, kad Spānijas Ferdinands un Izabella padzina morus un ķērās pie pareizās ticības atjaunošanas, un «visradošākā» inkvizīcija bija jau t. s. jauno laiku sākumā un renesanses laikā. Līdz pat XVIII gadsimtam. Un otra piezīme saistībā ar «drūmajiem» viduslaikiem. Es nedomāju, ka tie XX gadsimta cilvēki, kuri mira no gāzes uzbrukumiem Pirmā pasaules kara laukos, kuri miljoniem tika spīdzināti un nogalināti hitleriešu un boļševiku nāves nometnēs, tika nogalināti ar bruņnieciskiem šāvieniem pakausī, ka viņi pie sevis prātoja - vai, cik gaišs mums tas XX gadsimts sanācis iepretim tumšajiem viduslaikiem. Arī lielākie grāmatu sārti piedienas XX gadsimtam. Es jau pat neminēšu to, ka Ļeņina plintnieces Kolontajas «meditācijās» par dzimumu līdztiesību un ģimenes institūta izzūdošo lomu tādas mūsdienīgi skandināviskas notis saklausāmas. Jo, protams, salīdzinājums nav korekts. Tieši tāpat kā jebkura vēsturiska asociācija, arī - «drūmie viduslaiki».
Ir vēl viens stereotipisks uzstādījums - ka konservatīvisms un dogmatisms automātiski nozīmē traucēkli progresam. Šajā sakarā atceros savu pasen notikušo sarunu ar medicīnas akadēmiķi Viktoru Kalnbērzu. Toreiz kā jauns liberālisma censonis uzklupu akadēmiķim par to, ka viņam ir izveidojušās kaut kādas darījuma attiecības ar Jehovas lieciniekiem. «Tie taču tumsoņas, neatzīst asins pārliešanu!» es pārmetu profesoram. Uz to akadēmiķis man atbildēja, ka jehovieši pasaulē iegulda miljonus medicīniskās tehnoloģijas attīstībā, pētot metodes, kurās nevajadzētu asins pārliešanu. Bet ir taču zināmi tie briesmīgie gadījumi, ka cilvēks no šīs sektas mirst, jo tuvinieki viņam aizlieguši pārliet asinis, - es turpināju audzināt Kalnbērzu. Un saņēmu atbildi - jā, tādi gadījumi ir zināmi un parasti tiek plaši apspriesti, bet vai es zinot, cik pasaulē cilvēku ir saslimuši, gājuši bojā un iet bojā, inficējoties asins pārliešanas procesā? Mjā, uz to man īsti atbildes nebija.
Vēl viens fakts uztveres dažādībai. Savulaik, kad biju ASV, man iznāca neformāla saruna ar kādu Valsts departamenta pārstāvi par mormoņiem - vienu no slēgtākajām un konservatīvākajām reliģiskajām grupām pasaulē. Un es uzzināju, ka gandrīz visi ASV kara flotes atomzemūdeņu kapteiņi ir mormoņi. Miniet, kāpēc - nedzer, nespēlē azartspēles, nepārkāpj laulību un neeksperimentē ar savu seksuālo orientāciju, sakralizē valsti un savus pienākumus pret to…
Tā ka, mani mīļie brāļi liberāļi, agnostiķi un relatīvisti, netrivializēsim konservatīvismu. Tas mums vēl var noderēt… ja nu Latvijai pašai kādreiz uzrodas sava atomzemūdene?