KĀRLIS SKRASTIŅŠ
Beidzot ir gandarījums?
Jā, jo parādījām spēli, kādu gaidījām paši, treneri un, pats galvenais, arī līdzjutēji. Laukumā izgājām degošām acīm un jutām, ka cīnīsimies viens par otru līdz pašām mača beigām. Neizmainījām spēles manieri arī pie 0:2 rezultāta. Es pat nevaru iedomāties, kā viņi jutās pie 2:2.
Papildlaikā priekšrocība jau bija mums, jo viņiem zaudējuma gadījumā būtu sliktāk. Spēlējot četri pret četri, katrs metiens varēja būt izšķirošs, diemžēl laimējās viņiem.
Tāpēc nav arī iemesla būt priecīgiem… Protams, ja būtu zaudējuši pamatlaikā, tad viss būtu mazāk sāpīgi. Šoreiz bija tā, ka trešajā periodā un arī pamatlaikā jutām, ka varam uzvarēt. Pagarinājumā laukumā devāmies ar iedvesmu, ka jātiek līdz «bullīšiem», un tad jau ar tādiem izpildītājiem kā Ņiživijs un Dārziņš gan jau mēs uzvarētu.
Kāpēc šoreiz bija lielāks cīņas spars?
Grupas spēlēs zinājām, ka arī zaudējuma gadījumā olimpiāde mums nebūs beigusies. Šoreiz bija citādi. Visi devās laukumā ar apņēmību, jo atkāpšanās ceļa vairs nebija. Varbūt čehi arī mūs nedaudz nenovērtēja. No šā viedokļa labi, protams, ka mēs viņus nedaudz iemidzinājām. Priekšā gan būs negulēta nakts. Tik tuvu bijām, lai tiktu tālāk.
Ja grib, tad var…
Jā, puiši to apliecināja. Trešajā periodā un papildlaikā čehiem bija lielāka panika nekā mums sākumā. Arī viņi sāka izmest ripu no zonas, parādījās kļūdas.
Iepriekšējās spēlēs problēma varbūt bija domāšanā?
Bija svarīgāk ilgāk ar viņiem līdzīgi cīnīties. Pirms trešās trešdaļas es jutu, ka komandai ir pavisam cits azarts. Visi juta, ka varam izmainīt spēles gaitu.
Pasaules čempionātā Vācijā tiksimies?
Kāpēc gan ne? Ja būs beigusies sezona klubā, noteikti atkal spēlēšu izlasē.#