Nu jā - lai gan tagad budžeta veidošanā ir parādījusies tāda pozitīva iezīme kā triju gadu ietvars, protams, budžets joprojām ir triju partiju un ministriju šā brīža interešu sabalansēšana. Tāpēc šis budžets, protams, nav tāds, kas triju četru gadu perspektīvā nekādu būtisku attīstību nedos. Kaut vai pieteiktā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) mazināšana... Savulaik pētot nodokļu sistēmas reformas variantus, mēs nonācām pie secinājuma, ka, ja vien ir tāda iespēja, pareizāk ir darīt citu - celt neapliekamo minimumu, arī par apgādājamām personām. Tā vietā ir noticis dīls starp Vienotību un Reformu partiju par IIN būtisku pazemināšanu. Tāpēc jau tik mokoši notiek cīņas ap tiem demogrāfijas, atvainojos, dažiem miljoniem, ka IIN īstenotais un plānotais pazeminājums ir noplicinājis manevra iespējas fiskālajā telpā. Labi, lai būtu šis IIN pazeminājums par 1%, bet pazemināt vēl par 4% ir vienkārši netaisnīgi. Starp citu, jūnijā atbrauca Valūtas fonda vadītāja un arī norādīja uz to, ka ienākumi Latvijā sadalās netaisnīgi, dariet kaut ko.
Ja runā par ienākumu sadali - cik lielā mērā var uzticēties oficiālajiem datiem? Visi saņemot 200- 400 latu, bet lielveikalos tāda rosība...
Nu tā ir Rīga un Pierīga, kur, pieļauju, ir zināma ienākumu slēpšana. Tomēr, ja pabraukā pa Latviju, jāsecina, ka diemžēl tie dati ir pareizi.
Atgriežoties pie budžeta un strīdus objekta par demogrāfiju. Vai nav tā, ka Vienotība un Nacionālā apvienība ir kā tie aklie pasakā, kuri katrs aptausta vienu ziloņa ķermeņa daļu un tad strīdas, kāds izskatās zilonis?
Ja runa ir par diskusiju starp ministri Viņķeli no vienas puses un Parādnieku (un dažiem citiem aktīviem cilvēkiem NA) no otras puses, tad varētu runāt par to, ka tās debates varbūt sākās mazliet par vēlu, kad budžeta projekts jau «nāca» uz Saeimu. Es nezinu, kāpēc tā notika, varbūt mūsu ministriem bija viņu lietas, turklāt Bordāns bija tikko apstiprināts... Jebkurā gadījumā es redzu citu, politiska rakstura, problēmu. Proti, es ticu, ka starp NA frakciju un Labklājības ministriju kaut kāds kompromiss tiks panākts. Bet - ministrijas priekšrocība ir tā, ka, teiksim, pēc gada, kad būs redzams, kas šajā kompromisā bijis veiksmīgs, kas ne, ministrija varēs teikt: tas labais ir mūsu nopelns, tas sliktais - nu tas ir tas, ko mums uzspieda NA. Citiem vārdiem sakot, tad NA vajadzēja pirms gada ņemt pašiem Labklājības ministriju kā trešo mūsu atbildības sfērā.
Pašvaldību kašķis ar valdību par IIN pārdales proporcijām - kāpēc šoreiz tik asi, ka Rīga izstājas no LPS?
Nenoliedzami Rīga ir liela zaudētāja, tomēr skaidrs arī tas, ka Ušakovs nepalaida garām iespēju parādīt, ka Rīga ir kaut kas atšķirīgs no Latvijas.
Ļoti izplatīts viedoklis, ka PVN likmes pazemināšana par 1% ir bijusi bezjēdzīga.
Es saprotu argumentu, ka tas bija mēģinājums likmi pielīdzināt tuvākajiem kaimiņiem (Lietuva - 21%, Igaunija - 20%), tomēr es nedomāju, ka tas ir ilgtermiņā jēdzīgi. Domāju, ka nākamā gada aprīlī, kad Eiropas Centrālā banka (ECB) veidos konverģences ziņojumu, ECB to tā arī novērtēs. Skatījos ECB ziņojumu par Igauniju 2010. gadā, kad viņi grasījās iestāties eirozonā, teiksim tā, sajūsmas par šādiem soļiem nebija, un, ja nebūtu Eiropas Komisijas, nez vai tās «durvis uz eiro» tad igauņiem būtu vaļā.
Par to 1% daudzi zobojas, tomēr tēze par pazeminātām PVN likmēm, piemēram, pārtikai, ir ļoti populāra.
Jāsaka tā: Eiropas Komisija ir sākusi apspriešanu dalībvalstīs par PVN tālāko nākotni (apspriešanai jābeidzas nākamā gada janvārī), un kopējais uzstādījums no Komisijas puses ir virzīties uz pazemināto PVN likmju ravēšanu ārā. Tur ir vairāki apsvērumi. Gan tas, ka pazemināto likmju atcelšana atvieglotu tirdzniecību ES ietvaros, gan tas, ka ES īsti labi nevedas ar PVN iekasēšanu (apmēram 12% netiekot iekasēti), pazeminātās likmes arī ir pie vainas. Attiecīgi es Latvijas gadījumā pārāk neaizrautos ar šo virzienu.
Gribēju vēl piebilst par IIN. Ja mēs iedomājamies, ka esam baigais veiksmes stāsts, jo pēc diviem gadiem likmi samazināsim līdz 20%, tad paskatīsimies, kurām valstīm tad IIN ir tas zemākais. Bulgārija - 10%, Rumānijā tas ir šajos gados būtiski samazināts, Slovākijā - nu nav to valstu, par kurām varētu teikt, ka IIN pazemināšana ir devusi lielu ekonomisko uzrāvienu. Tādēļ atkārtoju, ja ir iespēja un var vienoties ar pašvaldībām, vispirms vajadzēja celt neapliekamo minimumu.
Eiropā notiekošais Latvijā lielākoties saistās ar debatēm par pievienošanos eirozonai, pārējais tiek analizēts mazāk. Kas īsti notiek ar banku kopīgu pārraudzību utt.?
Ja runā tieši par banku savienību, tad vēl ir daudz neatbildētu jautājumu. It kā loģiski - ja ir viena valūta, tad ir jēga vienai pārraudzībai, garantijām utt. Problēma ir tā, ka Eiropā ir arī valstis, kuru nav eirozonā. Piemēram, zviedru meitasbanka Igaunijā. Ja kaut kas noiet greizi, kā problēma tā ir - eirozonas (Igaunija) vai Zviedrijas. Bet kopumā kā jau parasti - nacionālās, iekšpolitiskās intereses palēnina lietu loģisku virzību. Piemēram, Vācijas kanclere, no vienas puses, atbalsta vienotu banku pārraudzību, bet neatbalsta t. s. eiro bondus. Vācija ļoti atbalsta federālismu, tajā pašā laikā iestājas par 1% griestiem no dalībvalstu budžeta ES kopējam budžetam. Tu nevari vienlaikus mazināt dalībvalstu varu un samazināt ES kopīgo budžetu, no kura jāapmaksā kaut vai jaunās centralizētās funkcijas!
Latviju, protams, interesē, cik saņemsim no ES nākamajā plānošanas periodā. Vai nav tā, ka jebkura ideja par lielāku summu tiek izkritizēta ar tēzi: mums te krīze, neskaidrība par bankām, bet jūs gribat vairāk naudas?
Jā, šāda argumentācija tiek izmantota, sarunas nebūs vieglas. Ir bažas par Kohēzijas naudu. Proti, sākotnēji tika paziņots par t. s. griestiem, rēķinot kā procentu no dalībvalsts IKP. Tad parādījās kompromiss, ka to dalībvalstu gadījumā, kur bijis liels ekonomikas kritums, tiks papildus piemērots koeficients x. Bažas ir par to, kas notiks ar šo koeficientu. Tas, ka Dombrovskim ir labas attiecības ar Merkeli, daudz nepalīdzēs - Eiropā netrūkst pretendentu uz šo koeficientu. Un tad var būt atteikšanās no tā vai kaut kādas manipulācijas ar to.