Īstenot radikālas reformas kādā jomā - un tas nozīmē «izdzīt» caur varas un publiskās kritikas gaiteņiem tam nepieciešamos likumus, panākt to pieņemšanu, saglabājot iespēju arī vadīt pārmaiņu ieviešanu, - patiesi ir pielīdzināms politiskam varoņdarbam. Jo ieguvumus varēsim vērtēt vien krietni, krietni vēlāk. Ne velti tik daudzkārt nācies saskarties ar atziņu, ka reformas iekavējušās, par tām nav īstas skaidrības utt. Vienkārši nav bijis stipra līdera, kam tas būtu pa spēkam. Vai arī līderis varbūt bijis, bet bez valdošās koalīcijas vairākuma atbalsta.
Taču nupat divi ir uzradušies - Šadurskis izglītībā un Čakša veselībā -, katrs no viņiem liek lietā savu taktiku, un tieši tā šoreiz arī piesaista uzmanību, jo ir būtisks elements ceļā uz rezultātu.
Izglītības jomā pārmaiņu modelis ir viens, tā īstenošanai trūkst salīdzinoši maz naudas, skaidrība par to, kā - tagad atvaļinājumos esošie - skolotāji reformu, kā saka, izjutīs uz savas ādas, būs vien oktobrī. Līdz ar to vismaz pirmais posms aizritējis bez lieliem puniem pašiem lēmumu pieņēmējiem. Sliktākā situācijā budžeta gada vidū valdības pielemtā dēļ nonākuši pašvaldību vadītāji, kuriem nu jātaisnojas, kāpēc tūlīt un tagad nav gatavi ministru akceptēto bērnudārzu skolotāju algu līmeni pacelt līdz augstākajai latiņai. Tas, kā tas vismaz šogad ietekmēs pašvaldību spējas pildīt pārējās tām ar likumu uzliktās funkcijas, dīvainā kārtā neinteresē ne politiķus, ne manus kolēģus žurnālistus.
Savukārt veselības reformai ir trīs piedāvājumi. Jaušams, ka ļoti apzināti, jo te iztrūkstošās summas lielākas. Ja būtu viens, skaidrs, ka to novērtētu vismaz kā nepilnīgu, ar problēmām. Un nāktos veidot nākamo, kam visdrīzāk tāds pats liktenis. Bet, ja ir trīs izvēles, lielāko kritiku visdrīzāk izpelnās tās, kuras jau sākotnēji tiek paredzētas kā noraidāmas. Pēdējā izvēle - vai nu visu atstāt, kā ir, ko visi saprot - vairs nevaram atļauties, vai pieņemt mazākā ļaunuma versiju. Ja mazāko ļaunumu, ko tad nu to kā tādu kritizēsi...
Viens variants paredz naudas pārdali no sociālā budžeta veselībai, ko, protams, var saukt arī par valsts obligāto veselības apdrošināšanu, bet visai nosacīti. Ministres aizstāvēts, koalīcijai ne visai tīkams risinājums. Otrs - ka izmaksas, kas ārpus neatliekamās palīdzības, regulāru iemaksu veidā sedz nodokļu maksātāji, kas faktiski ir jauns nodoklis. Trešais - kombinēt valsts finansējumu ar privāto apdrošināšanu. Būtiski, ka izvēle ir ne ministres, bet koalīcijas vairākuma rokās. Bet tas nozīmē, ka arī atbildība būs dalīta, tostarp gadījumā, ja papildu nauda veselībai budžetā neatradīsies un valsts roka pastiepsies «pakalpojumu saņēmēju» kabatās.