Īpaši lielas perspektīvas paveras pārtikas un kosmētikas ražotājiem. Tajā pašā laikā jārēķinās, ka Ķīnas uzņēmējdarbības vide atšķiras no ES un tajā ir savi, īpaši spēles noteikumi. Piemēram, Ķīna neatzīst starptautiskos patentus, arī pārtikas preču sertifikāciju veic tikai Ķīnas sertifikatori.
Pašlaik Ķīnas veikalu plauktos no Latvijā ražotām pārtikas precēm atrodamas, piemēram, šprotes, saldētas mellenes, kā arī Latvijas balzama produkcija, savukārt kosmētiku ķīniešiem piegādā uzņēmums Stenders. Starp lielākajiem Latvijas eksportētājiem uz Ķīnu atrodami arī kokrūpniecības un metālapstrādes uzņēmumi.
Zaļā mode Ķīnā
Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktors Andris Ozols uzsver, ka Krievijas embargo skartās pārtikas preces ir vienas no pieprasītākajām Ķīnā. «Šī Āzijas valsts ir otra lielākā pārtikas patērētāja pasaulē, un katru gadu tās pārtikas patēriņš pieaug par 40%. Tā ka tik mazam tirgum, kāds ir Latvijas, Ķīnas tirgus ir faktiski nepiesātināms,» norāda A. Ozols. Te gan jāpiebilst, ka pašlaik Ķīnas veikalos nav iespējams nopirkt mūsu piena produktus jau pieminētās sertifikācijas dēļ. Šā gada novembrī Ķīnas sertificētāji ieradīsies Latvijā, lai sertificētu mūsu piena pārstrādes uzņēmumus, tikai pēc vērtīgā dokumenta iegūšanas varēs sākties produktu ceļš pie ķīniešu patērētājiem. A. Ozols stāsta, ka Ķīnā modes kliedziens ir viss, kas ekoloģisks un saistīts ar zaļo dzīvesveidu - gan pārtika, gan kosmētika, kā arī dizaina un būvniecības preces un iepakojums. «Pašreizējā Ķīnas valdības politika ir vērsta uz ilgtspējību, tajā skaitā vides jomā. Tāpat uzsvars aizvien vairāk tiek likts uz iekšējā patēriņa veicināšanu un sabiedrības pārticības vairošanu. Un strauji augošā vidusšķira labprāt patērē zaļās industrijas produktus. Tam uzskatāms piemērs ir Latvijas saldēto melleņu eksports, kurš pērn bija mērāms septiņos miljonos eiro,» atklāj A. Ozols. Tāpat veiksmīgi Ķīnas tirgu ar savām precēm iekarojuši tādi zaļie uzņēmumi kā Kukuu dizaina mēbeles, Madara, Ulla, Laima un Cita lieta.
Lielā birokrātija
Viena no Ķīnas īpatnībām ir lielā birokrātija, kura, kā atzīst tur strādājošie Latvijas uzņēmēji, ir desmitkārt lielāka nekā ES. LIAA pārstāvniecības Ķīnā vadītāja Ieva Jākobsone-Bellomi stāsta, ka «šīs valsts ekonomika ir komunistiskā kapitālisma produkts, proti, lai gan biznesa vide ir kapitālisma veidojums, tomēr valsts politika ir noteicošā attiecībā gan uz starptautiskās tirdzniecības pamatiem, gan uz iekšzemes regulējumu. Tā, piemēram, lai uzsāktu eksportu vai veidotu savu kompāniju Ķīnā pakalpojumu sniegšanas nolūkos, nepieciešams rūpīgi pārliecināties, vai šādas darbības pieļaujamas saistībā ar Ķīnas likumdošanu. Jāmin, ka Ķīnas administratīvais aparāts ir pietiekami birokrātisks un nereti regulējošie akti tiek piemēroti ar krietnu devu patvaļības - ja vienā ostā, piemēram, muitas pārstāvji pieprasīs viena veida dokumentus, tas nebūt negarantē, ka, ja tāda pati krava tiek sūtīta caur citu ostu, pieprasīti tiks tādi paši dokumenti.»
Par lielo birokrātiju pārliecinājusies arī Pekinā strādājošā latviešu uzņēmēju tulkošanas un konsultāciju biroja Linearis valdes locekle Maija Kurte. «No savas pieredzes varu teikt, ka uzņēmuma dibināšana var aizņemt pat pusgadu. Jāteic, ka nodokļu slogs tur ir salīdzināms ar Latviju, taču ir ļoti plaša pelēkā ekonomikas zona, kuru gan Ķīnas valdība aktīvi apkaro.»
M. Kurte stāsta, ka Linearis nodarbojas ar tulkošanas pakalpojumiem ārzemju uzņēmumiem un tulko 150 valodu kombinācijās. Pieprasītākie ir rakstveida tulkojumi. Otrs Linearis darbības virziens saistīts ar konsultāciju sniegšanu Latvijas uzņēmumiem - importētājiem un eksportētājiem. «Tiem, kuri vēlas importēt preces, mēs palīdzam tās atrast, kas bieži līdzinās adatas meklēšanai siena kaudzē, savedam kopā ar piegādātājiem. Savukārt eksportētājiem piedāvājam gan tirgus izpēti, gan sameklējam partnerus. Jāteic, ka, salīdzinot ar laiku pirms četriem gadiem, Latvijas eksportētāju interese par Ķīnu ļoti pieaugusi,» atzīst M. Kurte un arī stāsta, ka vilsies tie uzņēmēji, kas vēl joprojām Ķīnu uzskata par lēta darbaspēka valsti. Tas jau sen neatbilstot patiesībai, īpaši lielajās pilsētās. «Uzņēmēji, kas vēlas atvērt ražotni Ķīnā, nevar rēķināties ar lētiem strādājošajiem, taču krietni mazākas prasības nekā ES ir vides jomā, un tas ievērojami samazina izmaksas,» bilst M. Kurte.
Partneru «uzmešana»
Par lielāko risku sadarbībā ar Ķīnu Linearis pārstāve min nevis korupciju, bet samērā plaši izplatīto «uzmešanu» no sadarbības partneru puses. «Ķīna prasa uzmanību, un attiecībā uz turienes biznesa partneriem jāievēro princips - never trust. Viss ir pašiem jākontrolē, ja esat atradis savu preču distributoru, tas vēl nenozīmē, ka preces atradīsies veikalu pareizajos plauktos.»
Tam piekrīt arī pirms trim gadiem Honkongā dibinātā latviešu uzņēmuma Sino Business Links līdzīpašnieks Jānis Arbidāns. Viņa uzņēmuma darbības specifika ir palīdzība Latvijas pārtikas ražotājiem sākt eksportu Ķīnā. «Mēs esam sava veida vienas pieturas aģentūra, jo darām visu, sākot no loģistikas līdz mārketingam un preces ievietošanai veikalu plauktos. Pilsēta numur viens, uz kuru eksportējam Latvijas preces, ir Šanhaja, tai seko Pekina. Pašlaik sadarbojamies, piemēram, ar tādiem uzņēmumiem kā Brīvais vilnis, Dobeles dzirnavnieks, Cido grupa. Strādājam arī ar mazajiem start up, kuri var piedāvāt inovatīvu nišas produktu.» J. Arbidāns uzsver, lai bizness Ķīnā «aizietu», «svarīgi arī veidot personiskas attiecības, jāiet vakariņās». «To, ka sadarbības partneri mēdz piekrāpt, esmu dzirdējis gana daudz. Mums pašiem, par laimi, tā nav gadījies, jo cenšamies visu paši kontrolēt un uzmanīt. Tāpat neesmu saskāries tiešā veidā ar korupciju, lai gan tā ir izplatīta,» norāda J. Arbidāns.
Taujāts, kā Latvijas eksportētājiem samazināt transporta izmaksas, jo, runājot A. Ozola vārdiem, «liels attālums var nogalināt biznesu», J. Arbidāns teic, ka tiek izmantots jūras ceļš. «Produktus transportējam ar kuģiem, un pārkraušana notiek Vācijā. Viss ceļš aizņem 40-45 dienas. Tātad ir vajadzīgi produkti ar gariem derīguma termiņiem. Ar lidmašīnu transportējot, izmaksas ir tik dārgas, ka preces cena kļūst nekonkurētspējīga. Avio pakalpojumus var izmantot luksusa produktiem, kam cena nav noteicošā,» skaidro J. Arbidāns.
Uzņēmējs arī norāda, ka nevienam no Latvijas pārtikas ražotājiem neesot izdevīgi atvērt Ķīnā savu veikalu. «Lai nopelnītu, jābūt vairumtirdzniecībā, lielajās veikalu ķēdēs. Ar vienu veikalu peļņas nebūs, turklāt tad ir liela īres maksa,» skaidro J. Arbidāns. Tajā pašā laikā viņš apstiprina LIAA direktora teikto, ka Latvijas eksportētājiem Ķīnā ir neierobežotas iespējas.