Pirms vēlēšanām daudz dzirdējām kandidātu vaimanas par iedzīvotāju zemo uzticību valstij, tās varai. Tālāk mums ir šādi saskaitāmie. Pirmais: būtiska varas sastāvdaļa ir parlaments. Otrais: parlamenta reputācija, maigi izsakoties, nav augsta. Trešais: lai gan sabiedrības priekšstats, ko un kā dara Saeima, ne vienmēr atbilst patiesībai, t. i., ne vienmēr kritiskās piezīmes ir pamatotas, paša parlamenta interesēs būtu savu darbību darīt saprotamāku un efektīvāku. Tiktāl skaidrs.
Tajā pašā laikā, ja iepazīstas ar to, kas 16. oktobra plenārsēdē notika ar ierosinātajiem grozījumiem Saeimas kārtības rullī, jāsecina, ka pašiem deputātiem liekas, ka viss ir kārtībā un nekādi uzlabojumi nav nepieciešami.
Starp piedāvātajiem grozījumiem bija arī apšaubāmi (piemēram, aicinājums paplašināt nepilsoņu tiesības, īpaši Saeimas apmaksāti profesionālās pilnveides kursi deputātiem), tomēr kas gan slikts būtu noticis, pieņemot Vinetas Poriņas priekšlikumu noteikt, ka - līdzīgi kā vienreiz gadā Saeimā ir ārlietu ministra ziņojums un debates par ārpolitikas jautājumiem - šādu ziņojumu sniegtu arī izglītības un zinātnes ministrs? Visu cieņu ārlietu tematikai, tomēr pieļauju, ka izglītības jautājumi pievērstu lielāku uzmanību un dzīvāku domu apmaiņu. Nē, nevajagot. Un kāda vaina Ingas Bites un Ingas Vanagas idejai nostiprināt kārtības rullī nosacījumu, ka likumprojektu jāsāk izskatīt ne vēlāk kā divus mēnešus no tā iesniegšanas brīža un to nedrīkst, atvainojos, marinēt ilgāk par vienu gadu? Nav taču noslēpums, ka šādi sastrēgumi veidojas, turklāt nereti apzināti (Vanaga debatēs minēja, ka 2013. gada oktobrī Saeimā «mētājās» astoņi likumprojekti no 2011. gada, no 2012. gada - 45). Tie - uzņēmēji, sociālās grupas utt. -, kas konkrēto likumprojektu pieņemšanā ir ieinteresēti, taču to pamana, un diez vai tas vairo patiku pret deputātiem. Nē, arī šādu jaunievedumu nevajagot. Nav arī noslēpums, ka parlamenta darbs ir atkarīgs ne tikai no deputātiem, bet Saeimas struktūras kā tādas (vairāk nekā 600 cilvēku) - cik jēdzīgi strādā daudzie palīgi, konsultanti utt. Līdz ar to, kāpēc nepieņemt deputātes Elīnas Siliņas piedāvājumu beidzot precīzi noteikt Saeimas Kancelejas pienākumus un tiesības? Nē, nevajag.
Visu cieņu Juridiskās komisijas vadītājai Ilmai Čepānei, kuras vadībā priekšlikumi 16. oktobra sēdē tika noraidīti, un var jau būt, ka savukārt Juridiskās komisijas sēdēs, tos vētījot, tika minēti dzelžaini argumenti. Tomēr ierindas labticīgam pilsonim tie paliek nezināmi (jāsamierinās ar plenārsēdē lakonisku «neatbalstīt»), kas rada iespaidu, ka Saeimai neko būtisku savā darbā mainīt negribas. Var jau teikt, ka šādi domā un lemj «aizejošais» parlamenta sastāvs, tomēr diez vai arī jaunais atgriezīsies pie kārtības ruļļa pilnveidošanas - būs valsts budžets un citi jautājumi. Tomēr, pat ja konkrētie grozījumi vairs nenonāks darbakārtībā, jānovēl jaunajam sasaukumam un Saeimas vadībai paškritiku un atvērtību adekvātiem priekšlikumiem parlamenta darba uzlabošanai. Atvērto durvju dienas, dažādi sarīkojumi Jēkaba ielā ir laba lieta, tomēr viedokli par šo ēku un tās iemītniekiem vairāk ietekmē likumdošanas darbs.