Pagaidām Latvijā gan šī izvēle nav īpaši populāra, un arī tās ģimenes, kas īsteno šādu modeli, nereti ir nobažījušās par sabiedrības vērtējumu. Kāds tētis atklāja, ka nevēlas publiski stāstīt par savu ikdienu un laiku, kad mājās auklējis dēlu, jo uztraucas par paziņu nosodījumu un savu turpmāko karjeru. Viņaprāt, darba devējs varot nesaprast vīrieti, kurš mājās ucina bērnu, nevis papildina ģimenes budžetu.
MiniDiena uzrunāja vairākus tētus, aicinot dalīties pieredzē par sajūtām, gan auklējot atvases ikdienā, gan organizējot ģimenes brīvdienu aktivitātes.
Ikdienā - galvenokārt tētis
Ieva jau 13 gadu dzīvo ASV, kur ar vīru Braienu iepazinās maģistrantūras laikā. Ģimene audzina savu pirmo bērnu, divgadīgo meitiņu Evelīnu, taču mazuļa dzīves sākumā galvenais meitas aprūpētājs bija tieši tētis.
«Dzīvojam ASV, bērna kopšanas atvaļinājumu šeit nav. Lielāku uzņēmumu darbinieki pēc bērna piedzimšanas vai adopcijas var pieprasīt bezalgas atvaļinājumu 12 nedēļu garumā, bet šis likums neattiecas uz mazām darbavietām.
Es strādāju juristu birojā ar sešiem darbiniekiem, un ilgāka mana prombūtne radītu nopietnas grūtības kolēģiem, jo pārējiem būtu jāuzņemas arī mani pienākumi. Pirms bērna piedzimšanas vienojos ar darba devējiem, ka atgriezīšos darbā pēc trīsarpus mēnešiem. Vīrs savukārt ir pašnodarbināts un strādā mājās. Tāpēc loģiskais risinājums bija tētim pieskatīt mazo, vienlaikus strādājot, un man atgriezties darbā uz nepilnu slodzi. Protams, dzīve ievieš korekcijas - pēc pāris mēnešiem tētim radās sabiedriski pienākumi, kas lika būt ārpus mājas pāris dienu nedēļā. Tā meitiņa apmēram piecarpus mēnešu vecumā divreiz nedēļā sāka apmeklēt mājas dārziņu,» stāsta Ieva.
Braiens atceras, ka meita bija pudeļbērns jau kopš dzimšanas, tāpēc ar barošanu, kas visbiežāk ir galvenais šķērslis tētim uzņemties pilnu mazuļa aprūpi, problēmu nebija.
«Ģimenēs ir dažādas tradīcijas, un bieži vien sieviete ir tā, kas organizē mājas dzīvi un pienākumus. Mums īpaša pienākumu reorganizācija ikdienā nebija nepieciešama. Es arī nedaudz strādāju un pieskatīju meitiņu līdz trijiem pēcpusdienā, tad mamma pārņēma stafeti. Tagad kopā ar mazo gatavojam ēst, spēlējamies, lasām grāmatas, vienkārši izdauzāmies... ko jau divgadnieces sirds kāro. Kad abi ar sievu esam savus darbus padarījuši, kopā ejam pastaigāties, uz rotaļlaukumu vai apkopt dārzu. Dienas ritms laiku pa laikam mainās atkarībā no bērna vecuma un vajadzībām. Tā kā pilnībā no profesionālajiem pienākumiem neviens no mums nav atteicies, grūtākais ir padarīt darba pienākumus darbadienas ietvaros, jo nav iespējams darbam veltīt visu uzmanību, ja jārūpējas arī par mazuli,» atzīst Braiens.
Ieva uzskata, ka laiks, ko meita pavada kopā ar tēvu, ir tikai ieguvums, jo šajā vecumā mamma jau tāpat ir pirmajā vietā, bet tēva loma pirmos bērna dzīves gadus var palikt otrajā plānā, ja bērns nepārtraukti ir mājās tikai ar mammu. Pārējo ģimenes locekļu un draugu attieksme esot visnotaļ pozitīva. «Pazīstu arī citas ģimenes, kur ir līdzīgs pienākumu sadalījums. Šobrīd dzīvojam mazpilsētā ASV ziemeļaustrumos. Zinu, ka arī ASV plašākā sabiedrībā ir cilvēki, kam ir grūti pieņemt savādāku ģimenes modeli, bet mūsu draugu un paziņu lokā nav neviena, kam liktos dīvaini, ka tētis uzņemas rūpes par bērnu,» ir pārliecināta Ieva.
Kopā dzied, lasa un sēņo
Mūziķis Juris Kaukulis, astoņgadīgās Rūtas un sešgadīgā Marta tētis, pamanījies radošajos projektos iesaistīt arī bērnus.
Juris darbojas izklaides jomā, tāpēc viņa aktīvākais darbalaiks ir brīvdienas un nedēļas nogales, un ikdienā tieši viņš ģimenē ir tas, kurš nogādā bērnus uz dārziņu un skolu, izvadā pa pulciņiem un citām aktivitātēm: loģistikas speciālists - mūziķis joko. «Man patīk satikt bērnu skolotājus, aprunāties par mācībām un citām bērniem svarīgām lietām. Uzklausu un tad arī mājās mēģinu pie aktualitātēm piestrādāt,» stāsta Juris. Tuvojas skolas gaitas, un tētis kopā ar bērniem atkārto mācību vielu, kas pa vasaru piemirsusies. Tomēr viņš nav tikai nopietnais tētis - kopā ar bērniem viņam patīk braukt ar velosipēdu, spēlēt futbolu, arī muzicēt. Kaukuļi ar atvasēm arī uzstājas koncertos - ģimenē izstrādājuši savu repertuāru, bet galvenais koncertmeistars, protams, ir tētis. Juris stāsta, ka bērni paši vēlējušies muzicēt, lūguši, lai pamāca spēlēt kādu instrumentu, gribējuši kopā padziedāt. Rudens un ziemas vakaros ideālā kombinācija esot iekurt kamīnu un spēlēt galda spēles. «Mēs atslēdzām televīziju un esam ieguvuši daudz vairāk laiku, ko pavadīt, lasot grāmatas. Kad bērni bija mazāki, galvenais lasītājs biju es. Bet nu jau viņi paši lasa priekšā viens otram un arī man. Man laika pavadīšana ar bērniem nav tikai pienākums, kas jāizpilda. Pašam ir interesanti! Tieši pateicoties bērniem, esmu noskatījies daudz lielisku multeņu un izlasījis grāmatas, ko citādi varbūt pat neatvērtu. Piemēram, tagad mums aktuāla ir grāmata par Hobitu, arī Harija Potera sāga,» priecājas mūziķis.
Juris atceras, ka viņam bērnībā bijis diezgan daudz jāstrādā, palīdzot dārza un mājas darbos, jo ģimene dzīvojusi laukos. Viņa bērni arī, ciemojoties pie vecvecākiem, tiekot iepazīstināti ar dārza darbiem, bet doties sēņot esot prieks visiem. Reizi gadā Kaukuļu ģimene dodas ceļojumā ārpus Latvijas. Tas tiekot plānots un gaidīts jau labu laiku iepriekš, kā arī dzīvo vēl ilgi bērnu atmiņās.
Joki un fiziskas aktivitātes
Valdis Melderis, Radio Skonto programmu direktors, trīs meitu - divdesmitgadīgās Zanes, septiņgadīgās Elīzas un piecgadīgās Luetas - tētis, iecienījis fiziskas aktivitātes un jokus. Tas patīk arī viņa mazajām atvasēm.
«Ja dienu sāku viens pats ar meitām, kad mammas nemaz nav klāt, pilnīgi skaidrs, ka kaut kas mums būs galīgi šķērsām! Kāda no meitenēm uzvilks neīstos svārkus, turklāt vēl virs biksēm, kāda pievilks lakādas kurpītes pie džinsiem... Būs īsts sajukums, dauzīšanās un jautrība. Kad esmu viens ar meitenēm, ideālajā gadījumā brokastojam ārpus mājas. Mums ir vietas, kur pasniedz auzu putru, pankūkas un omleti. Mēdzam ar velosipēdiem no Rīgas centra doties uz Mežaparku apciemot manu kolēģi Ritu Paulu. Viņas kaimiņam ir liels batuts, un pāris stundu tur mazās meitenes var no sirds izlēkāties,» stāsta Valdis. Viņi mēdzot arī noīrēt laivu un doties nelielā izbraucienā uz ūdens. Arī meitas airē - pārmaiņus katra saņem šo atbildīgo uzdevumu. Ūdens stihija mazās aizraujot - uz Akvaparku ar tēti griboties arī tad, ja ārā ir plus trīsdesmit grādu. Valdis uzskata, ka galvenais veiksmīgi pavadīta laika priekšnoteikums ir kustība - visu laiku kaut ko darīt, pirms tam, protams, noskaidrojot, vai iecerētais tiešām patiks visiem. Vasarā laukos tētis meitenes izvizina ar motociklu - katrai tiek divi apļi apkārt dīķim.
«Kad mamma lasa meitām pasaku vai dzied dziesmiņu, viņa nekad neaizmieg pirmā. Man ir gadījies, ka dziedot aizsnaužos un meitas mani modina, lai turpinu. Izdomājam arī visādus jokus. Piemēram, mazās nevar vienoties, kādu pasaku lai lasu viņam priekšā - viena grib vienu, otra ko citu. Es atradu kompromisu - lasīju pa rindiņai no katras pasakas, un mums sanāca trešā - jauna,» lepojas Valdis.