Bet naktī uz 3. martu 88 gadu vecumā izcilā kinodokumentālista sirds ir apstājusies...
«Herca Franka labākie darbi pieder pasaules dokumentālistikas klasikai un aptver plašu tematisko loku - no cilvēka dzimšanas brīnuma līdz slepkavībai,» uzskata kinozinātnieks Agris Redovičs. 85 gadu jubilejā Herca Franka filmogrāfijā bija vairāk nekā 80 filmu.
Kinorežisors, scenārists, operators, fotogrāfs, producents un kino teorētiķis Hercs Franks (Hercels Franks), viens no latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijas radītājiem, piedzima 1926. gadā Ludzā, bet 90. gados viņš pārcēlās uz dzīvi Izraēlā. Beidzis Vissavienības neklātienes juridisko institūtu Sverdlovskā (1947), bijis žurnālists, lektors, reklāmas mākslinieks Krievijā (1952-1954), 1955. gadā atgriezies Rīgā, darbojies žurnālistikā (Padomju Jaunatne, Rīgas Balss). 1959. gadā sācis strādāt Rīgas kinostudijas fotocehā, 1961. gadā Franka scenāriju savam VVKI diplomdarbam izvēlas režisors Ivars Kraulītis, un kopā ar operatoru Uldi Braunu top leģendārā filma Baltie zvani, kuru 90. gados Klermonferānas festivālā (Francija) kinokritiķi iekļāvuši pasaules visu laiku labāko 100 īsfilmu sarakstā.
Hercs Franks ir saņēmis balvas par mūža ieguldījumu dokumentālā kino mākslā jau četrās valstīs, arī Triju Zvaigžņu ordeni. Pēdējos 20 gadus Hercs Franks dzīvoja gan Latvijā, gan Jeruzalemē, bet kādā no intervijām viņš atzinis, ka nav nekādas nozīmes tam, kur viņš fiziski atrodas, jo viņa īstā dzīvē ir kino.
Hercs Franks ir Ludzas Goda pilsonis. Dokumentālists vienmēr ir uzsvēris, ka savas dzīves pamatu ir guvis bērnības pirmskara Ludzā, kas bija multikulturāla pilsēta. Jau zēna gados viņš iemācījās brīvi runāt četrās valodās, saņēmis pilnu ebrejiskās audzināšanas komplektu, mācījās arī Ludzas Valsts ģimnāzijā. Tēva, Ludzā pazīstamā fotogrāfa Vulfa Franka, darbnīcā viņš atklāja fotogrāfijas maģiju.
Hercs Franks nefilmēja pasaules kņadu un viendienīgas problēmas. Viņu interesēja eksistenciālas krustceles. Neviens no Latvijas kinodokumentālistiem nav tik dziļi kā Hercs Franks pietuvojies dzejai un filozofijai kā precīzam un smalkam pasaules izziņas instrumentam.
Ar apzinātu tēlainību un skaudrumu viņš spēja pacelt ikdienības virskārtu un izgaismot dzīves parādības jaunā loģikas spēkā. Hercu Franku neinteresēja cilvēka anatomiskā sirds. Visas savas slavenākās filmas - Augstā dziesma, Vecāks par desmit minūtēm, Augstākā tiesa, Aizliegtā zona, Reiz dzīvoja septiņi Simeoni, Esības prieks, 235 000 000 (scenārists, režisors Uldis Brauns) - viņš filmējis ar pārliecību - labs kinodokumentālists ir tāds, kurš «strādā ar sirdi un dvēseli un kuram viena acs ir sausa, otra - mikla».
Smalkjūtība ir Herca Franka rokraksta vizītkarte. Ar godīgu vēlēšanos sarunāties, bez kādiem šim laikam raksturīgiem trikiem vai provokācijām viņš savās filmās panāca reizēm stindzinošu atklātības pakāpi.
«Kas ar tevi notika? Es gribu saprast tavu būtību,» tā Hercs Franks jautā par slepkavību uz nāvi notiesātajam Valērijam Dolgovam, no kura pēc nozieguma ir atteikusies paša māte. «Būtu labi, ja es pats saprastu savu būtību. Es mēģinu saprast kopā ar jums,» - Augstākā tiesa. Viņš bija pārliecināts, ja nav iespējams būt glābējam, ir jābūt lieciniekam, «tērējot savu personīgo siltuma vilni pret to, ko mēs vēlamies iemūžināt». Hercs Franks savā kinodokumentālista būtībā nebija mednieks. Viņa delikātā kamera nenovērsās, redzot cilvēku asaras, bet tā vienmēr zināja, kāpēc šāds kadrs ir nepieciešams.
«(..) Katru reizi, kad mēs nonākam aci pret aci ar realitāti un gribam to izprast kaut kādā jaunā veidā, mēs, pārfrāzējot Levinu no Tolstoja romāna Anna Kareņina, atkal jūtamies tā, it kā būtu izskrējuši spelgonī gluži kaili, kaut arī esam apbruņoti ar savu pieredzi, teoriju un visiem mūsu simpozijiem. Jūs saprotat? Tajā brīdī mums nekāda teorija nepalīdzēs,» savā atmiņu grāmatā Uz sliekšņa atskaties (Mansards, 2009) raksta Hercs Franks.