Pārsteigums nule notikušajās prezidenta vēlēšanās Baltkrievijā, protams, nebija Aleksandra Lukašenko t. s. uzvara t. s. vēlēšanās. Pirmais pārsteigums bija dažādu ekspertu vervelēšana vēlēšanu priekšvakarā, ka režīms esot kļuvis liberālāks, jo, redz', opozīcijas kandidāti esot ielaisti televīzijā (piemirstot, ka viņiem bija liegta saruna ar vēlētājiem tiešraidē). Pirmdien, kad kļuva zināms par septiņu no deviņiem opozīcijas kandidātiem aizturēšanu, visas šīs runas par to, ka Lukašenko cenšas normalizēt attiecības ar Rietumiem, tādēļ esot gatavs pakāpeniskai režīma demokratizācijai, jau izskatījās smieklīgi. Rietumiem, arī Latvijai, jāsaprot, ka nekāda politiskā atkušņa Baltkrievijā nav un nebūs, jo ir tādi politiskie režīmi, kas pat pašsaglabāšanās nolūkā (piemēram, lai nepiedzīvotu rumāņu Čaušesku galu) nespēj evolucionēt lielākas atvērtības virzienā. Un nevar attaisnoties ar informācijas trūkumu: tādas nevalstiskās organizācijas kā Baltkrievijas Helsinku komiteja un cilvēktiesību centrs Vesna ir pietiekami skaidrojuši šo farsu arī ārpus Baltkrievijas (kur tas nav iespējams).
Tomēr visvairāk pārsteidza Latvijas valdības klusēšana par izrēķināšanos ar opozīcijas politiķiem un demonstrantiem. 20. decembra priekšpusdienā ziņu lentēs bija atrodams gan ASV, gan Eiropas Parlamenta vadības, gan Lietuvas Ārlietu ministrijas nosodījums represijām un neadekvātai spēka pielietošanai. Latvijā - klusums (pēc neoficiālas informācijas, mūsu ārlietu ministrs tā arī minstinātos, ja premjers dienas vidū nebūtu uzdevis kustināt smadzenes straujāk).
Protams, Latvija nevar mācīt baltkrieviem dzīvot. Pirmkārt, tāpēc, ka ievērojama kaimiņvalsts iedzīvotāju daļa Lukašenko tiešām atbalsta (neatkarīgie baltkrievu sociologi min atbalstu 41-45% līmenī), tātad viņš arī pēc vēlēšanu otrās kārtas, visticamāk, būtu uzvarētājs. Otrkārt, baltkrievu opozīcija diemžēl ir sašķelta (kas, starp citu, izpaudās arī protestu laikā), un labu vēlošiem ārzemniekiem ir grūti atrast adresātu palīdzībai.
Tomēr tas nav iemesls, lai kautri novērstos no kaimiņvalstī (!) notiekošā un vairītos no skaidra novērtējuma. No kā mēs tā baidāmies? Pazaudēt tranzītkravas (kas, starp citu, ir ļoti atkarīgas no Krievijas labvēlības pret Baltkrieviju, jo bez tās Baltkrievijas ekonomika būtu krietni vājāka)? Mēs paši skaišamies, kad rodas aizdomas, ka esam kļuvuši par objektu kaut kādos citu valstu aizkulišu darījumos, kad sauklis «bizness ir bizness» izrādās spēcīgāks par taisnīgumu un kopīgām vērtībām. Tad kādēļ sliecamies pret citiem rīkoties tā, kā nevēlamies, lai izturas pret mums? Turklāt «citi» šajā gadījumā ir Baltkrievijas jaunā paaudze, tātad objektīvi - mūsu kaimiņvalsts nākotne.