Vai kāds varēja paredzēt, ka pēc trijām spēlēm Latvijas valstsvienībā pasaules čempionātā Stokholmā rezultatīvākais ar 5 (3+2) punktiem būs Miks Indrašis? Vai kāds būtu domājis, ka galvenais vezuma vilcējs svarīgā spēlē ar Itāliju būs izlases otrgadnieks Ronalds Ķēniņš? Tā ir statistika - negaidīta un šoreiz patiešām arī ne maldinoša, jo jaunie nav tie, kuri plūktu maiņas partneru augļus. Ir taču bieži tā, ka vieni velk vezumu, bet citi ir pareizajā laikā īstajā vietā un nedaudz nepelnīti paņem visus laurus sev, lai gan arī pozīcijas izvēlei hokejā ir ļoti liela nozīme.
Indrašis spēlē ar Itāliju ne tikai guva skaistus vārtus, bet arī prasmīgi pieturēja ripu, uzvarēja spēka divcīņās un aizsardzībā atsteidzās ātrāk, piemēram, par centra uzbrucēju Jāni Spruktu, savukārt Ķēniņš bija ne tikai maiņas, bet visas komandas motors. Šāda situācija, šķiet, ir pirmo reizi Latvijas hokeja vēsturē, kad jaunais spēlētājs kļuvis par līderi uz papīra, lasi, pēc statistikas, bet vēl viens jaunais (Ķēniņš) ir kaujā saucējs! Tam vajadzētu kalpot par izaicinājumu saņemties vienam otram pieredzējušajam spēlētājam. Jo kurš gan no viņiem gribēs samierināties ar šādu statistiku un treneru atzinumu pēc čempionāta.
Jaunos uzbrucējus ieceļot slavas saulītē, šķiet, nepelnīti tiek piemirsts vēl viens būtisks panākumu stūrakmens. Ar katru spēli vārtos drošāk jūtas Edgars Masaļskis. Jā, Itālijai nav tādi meistari kā Vācijai, par krievu Malkinu nemaz nerunājot, taču Edža visas 23 ripas atsita. Viņa sniegumu pārsteigumu listē gan nevajadzētu ierakstīt.
Pagaidām apstiprinās arī Artūra Irbes teiktais Dienai, ka Latvijai jaunā izcīņas kārtība varētu būt parocīga. Trīs spēles aizvadītas, un Latvija soļo pretī ceturtdaļfinālam. Izkrišana no grupas ir iespējama tikai ļoti nelabvēlīgas sakritības rezultātā.