Zviedrijas partijas nav atkarīgas no dažu oligarhu labvēlības, jo partiju darbība tiek finansēta no dažādiem savstarpēji neatkarīgiem avotiem. Partijas saņem gan valsts finansējumu, gan privātus ziedojumus, tās iekasē biedru naudu un drīkst pat rīkot loterijas, kuru ieņēmumi tiek izmantoti partijas darba finansēšanai.
Lauvas tiesa (ap 70-80%) partiju izdevumu tiek segta ar valsts piešķirto finansējumu, jo Zviedrijas parlaments jau 1965. gadā nolēma, ka politisko partiju darbību nepieciešams finansēt no valsts budžeta. Piešķirtās naudas daudzums ir atkarīgs no partijas panākumiem iepriekšējās vēlēšanās; valsts atbalstu saņem tikai tās partijas, kuras ieguvušas vismaz 2,5% balsu. Par katru iegūto vietu Riksdagā partijai pienākas 333 300 kronu (ap 24 600 latu) gadā. Piemēram, sociāldemokrāti 2006. gada vēlēšanās izcīnīja 130 vietu, tātad viņiem pienākas aptuveni 43 miljoni kronu (3,2 miljoni latu) gadā.
Valsts finansējums partijām kļuvis par galveno ienākumu avotu, tomēr tās var piepelnīties arī citos veidos. Sociāldemokrātiem ir ciešas saites ar arodbiedrībām, kas nodrošina būtisku atbalstu; partijas arī iekasē biedru naudu, kas sociāldemokrātiem ir ap 20 latiem gadā.
Zviedrijas likumos nav noteikti gandrīz nekādi partiju finansēšanas ierobežojumi, tādēļ teorētiski partijas varētu saņemt naudu arī no ārvalstu donoriem vai vietējām lobija grupām. Taču šāda prakse nav izplatīta, jo partijas ievēro nerakstītus noteikumus, piemēram, nepieņem ziedojumus no uzņēmumiem. Attiecībā uz privātpersonu ziedojumiem likums nenosaka maksimālo ziedojuma apmēru, netiek prasīta arī ziedotāja identitātes atklāšana. Eiropas Padomes eksperti kritizējuši Zviedriju par anonīmu ziedojumu pieļaušanu, tomēr pagaidām zviedri neplāno mainīt līdzšinējo kārtību. Zviedrijas partijām ir neformāla vienošanās, ka tās apmainās ar informāciju par ziedojumiem, bet valsts kontrole netiek uzskatīta par nepieciešamu.