Nesen publiskotie partiju pērnā gada ieņēmumi un izdevumi ne tikai piesaista uzmanību ar skaitļu apmēriem, bet arī atklāj, cik aplama ir valsts budžeta tērēšana politisko partiju uzturēšanai.
Sāksim ar to, ka pretēji kādreizējiem apgalvojumiem partiju daļēja uzturēšana no budžeta naudas nemazina to atkarību no privātiem ziedojumiem. To visspilgtāk redzam uz Vienotības un ZZS piemēra. Pirmā pērn izdevusi 1,36 miljonus eiro, otrā - 1,14 miljonu. Salīdzinājumam no valsts budžeta Vienotībai šogad pienākas desmitkārt mazāk - 141,7 tūkstoši, savukārt ZZS - 126,5 tūkstoši eiro. Gana liela plaisa starp ziedojumos savākto un no budžeta «nopelnīto» ir arī tā sauktajām mazajām partijām. Piemēram, Latvijas Reģionu apvienība pērn ziedojumos saņēmusi 116 tūkstošu, bet no valsts tai pienākas 43 tūkstoši.
Protams, oponenti iebildīs, ka valsts budžeta nauda nav tērējama priekšvēlēšanu reklāmai, bet tieši te jau arī ir šī jautājuma sāls - vēlēšanas ir solījumu laiks ne tikai balsotājiem, bet arī finansiālajiem atbalstītājiem. Ikdienā partijas var uzturēt arī no biedru naudas (Vienotībai, piemēram, pērn 167 tūkstoši); ja kāda to nespēj, tas attiecīgi visu izsaka par biedru lojalitāti savai organizācijai. Tātad valsts finansējums faktiski atslogo nevis no atkarības no ziedotājiem, bet gan mazina vajadzību partijām iekasēt biedru naudu.
Šajā kontekstā ir vēl viens absurds. Tiem, kas ar savu balsojumu vai ziedojumiem atbalsta, piemēram, Nacionālo apvienību, pastarpināti caur valstij nomaksātajiem nodokļiem nākas finansēt arī tās politiskos pretiniekus, visdāsnāk - Saskaņu. Labi, indivīda nodokļu daļa, kas caur kopējo valsts budžetu nonāk partijām, ir kā piliens jūrā, bet šajā gadījumā runa par aplamību principā.
Un vēl viens absurds. Nesenais parlamentāriešu mēģinājums dubultot par katru iegūto vēlētāja balsi partijai izmaksājamo summu faktiski liecina par politiķu centieniem doto varu izmantot savās interesēs, rēķinoties ar palikšanu uz politiskās skatuves arī nākotnē, - partijas slauc valsts budžetu, aizbildinoties ar cēliem mērķiem, kas, protams, netiek sasniegti. Ja ko tādu atļautos jebkurā citā valsts pārvaldes jomā strādājošie, tie sen jau būtu ieaicināti «uz kafiju» attiecīgos dienestos.
No teiktā izriet: vienreiz būtu jāatzīst, ka partiju finansēšana no valsts budžeta ir kļūda un tā pārtraucama - ir gana daudz citu vajadzību valstī. Jo lielākā uzmanība tāpat pievēršama ziedojumiem, kas jau tagad ļauj fiksēt situācijas, kad politiķi darbojas atbalstītāju interesēs.