Iespējams, tāpēc vismaz daļa mūsu, trīsdesmitgadnieku, paaudzes ir kaut kur pa vidu - ar vienu kāju pie tiem, kas ar datoru uztur neitrāli distancētas attiecības, ar otru pie tiem, kas ar to ceļas un iet gulēt. No vienas puses, mēs bez īpaša iespringuma pavīdam _draugos_ un _feisbukā._ No otras, regulāri kaut ko iečivināt tviterī daudziem tomēr liekas lieki...
Varbūt esam pragmatiska paaudze, tāpēc būšanu vai nebūšanu kādā sociālajā vietnē diktē tas, vai tam ir praktisks pamatojums. Draugos varu kontaktēties ar veciem paziņām, sen nesatiktiem radiniekiem, LinkedIn - nodibināt profesionālas saites. Bet kāda nozīme anonīmajam interneta visumam pavēstīt, ka tieši šobrīd meklēju dzīves jēgu vai sajūsminos par ainavu aiz loga?
Varbūt pragmatiskumā tomēr atpaliekam no jauniešiem un tāpēc labāk jūtamies, ja kontakti ar sociumu pārsvarā notiek nevis ar datoru, bet aci pret aci klātienē. Dzīvu cilvēku gribas!
Bet ļoti, iespējams, tam visam ir maz sakara ar dažādām paaudzēm, bet samērā daudz - ar cilvēka slinkumu vai čaklumu, sabiedriskumu vai noslēgtību. Es esmu slinka īsziņu rakstītāja. Rakstīt e-pastu vai vēstuli sociālajā tīklā man šķiet apgrūtinošāk nekā piezvanīt. Katrā ziņā - vismaz draugiem. Negribu būt vienmēr un visur sasniedzama, ko bieži min kā vienu no tehnoloģiju izmantošanas lielajiem plusiem. Man patīk, dodoties atvaļinājumā, divas nedēļas neiet klāt datoram un neturēt roku uz e-pastu plūsmas pulsa. Man tīri labi patīk doties ārzemju braucienos un atbildēt tikai uz zvaniem no pazīstamiem tālruņu numuriem, un arī ne uz visiem. Tajā pašā laikā demonstratīvs paziņojums «izdzēsos no draugiem», ar kādu šad tad paziņu lokā nākas sadurties, tomēr šķiet mazliet liekulīgs un neīsti snobisks. Jo pēc kāda laika šie «izdzēsušies» pie tā paša virtuālā apvāršņa atkal parādās.
Tomēr piekrītu, ka nupat ir brīdis, kad jāsāk izvēlēties, kurā tīklā būsi un kurā ne. Kļūst par grūtu un laikietilpīgu būt visur. Tāpēc manis nav feisbukā un, domāju, arī nebūs. Ja gribat aprunāties - varbūt piezvaniet?