Filmas Mona reklāmas rullītī ir kadrs, kurā koka mērķī tiek iemests nazis. Kas būtu tas «desmitnieks», kurā jūs gribētu trāpīt ar savu filmu?
Tas nav desmitnieks, tie ir tūkstoši un vairāk, jo es gribu trāpīt saviem skatītājiem, lai viņi nāk uz šo filmu un lai katrs tajā atrod kaut ko sev tuvu un interesantu, un lai šī filma būtu gan izklaide, gan iespēja padomāt un baudīt kino kā estētisku elementu.
Mona tiek raksturota kā mūsdienīga pasaka pieaugušajiem. Kāpēc šāds formulējums?
Kino jau vispār ir pasaka - uzburta vizuāla pasaule, kurā tās autori cenšas ieraut skatītājus. Turklāt mūsu filmā liela nozīme ir pasaku elementiem - tēlainībai, filozofijai, semiotikas zīmēm. Ja mēs paskatāmies citas filmas, kuras man ir tuvas un redzētas pēdējā laikā, piemēram, Aleksandra Sokurova Fausts, tad - vai tā arīdzan nav pasaka?! Vai Deivida Linča filmas nav pasakas?! Lai arī cik traģiska, fantastiska, katarsi dodoša ir Larsa fon Trīra Melanholija, bet arī tā ir vīzija un pasaka.
Kāpēc jūs, būdama pazīstama dokumentālā kino režisore, izvēlējāties veidot stāstu ar fantasmagoriskām metamorfozēm? Vai tas ir saistīts ar to, ka filmas veidošanas darbi sākās 2005. gadā, kad klajā tika laista pirmā Stefanijas Meieres Krēslas sērijas grāmata?
No Krēslas mēs gan neesam ietekmējušies absolūti nemaz, lai gan man ir ļoti tuvas augstas klases vampīrfilmas. Man arī dokumentālajā kino vienmēr ir bijusi svarīga tēlainība un simbolika, bet tikai tik daudz, cik dokumentālais kino to pieļauj, bet spēlfilma ļauj būt radošākam un skatītājus iesaistīt nosacītā spēlē.
Jums jau ir padomā kādi jauni projekti?
Mona aiziet tautās, un mēs jau esam atpakaļ dokumentālajā kino - patlaban intensīvi strādājam pie mana jaunā projekta Sekss un PSRS dubultā dzīve, kas top sadarbībā ar Franciju un kam mēs esam saņēmuši Nacionālā kino centra atbalstu.