Bildi taisīt Kārlis palūdz virtuvē, kuras sienas ir gandrīz tādā pašā spilgtā pirmo asnu krāsā. Antoloģijā līdzās Virdžīnijai Vulfai, Ojāram Vācietim, Polam Verlēnam, Arvim Vigulam (princips - bezrobežu poētiskā pasaule) ievietots arī Vērdiņa lieliskais dzejprozas darbs Vēstules Solveigai. Vērdiņš par to esot saņēmis gluži pretējas atsauksmes. Vieni novērtējuši «par konstrukciju un ākstīšanos», savukārt kāda meitene grāmatnīcā pienākusi klāt un teikusi, ka dzejoļa iespaidā pārvērtējusi visu savu dzīvi - sapratusi, ko vajagot mainīt sevī un attiecībās. «Tad es biju ļoti pārsteigts, ka to var dažādi uztvert un ka tas kādam vispār kaut ko izsaka,» saka Kārlis Vērdiņš. Daudziem viņš ir autoritāte. Citi viņa dzeju vienkārši mīl un pārsūta draugiem vēstulēs, kad galīgi nav laika un jaudas saviem vārdiem. Ja var iedomāties kombināciju sarkasms, ironija un cilvēcisks siltums, tad uz ko tādu savā dzejā ir spējīgs Kārlis Vērdiņš.
Žurnāla Latvju Teksti ziemas numurā Londonā esi izvaicājis dzejnieci Veltu Sniķeri. Pirmais jautājums ir ļoti vienkāršs: «Pastāsti par savu grāmatiņu.» Brīnos par divām lietām - kāpēc dzejnieki cits ar citu sarunājas ļoti lakoniski kā kara veterāni, īsi iepīpējot vienu cigareti, un otrs - kāpēc parasti savi darbi tiek saukti necili par grāmatiņām.
Jautājums - bija par grāmatu… deminutīviņi visur rādās tev (smaida).
Es arī labprāt saucu dzejolīši, grāmatiņa. Tas tā normāli. Nevis - es jums te lasīšu tagad savu dzeju, esmu baigais dzejnieks. Par tādām lietām jau neviens cilvēks nerunā ar patosu.
Jā, bet tajā pašā laikā tas taču jums pašiem ir ļoti svarīgi? Tā «grāmatiņa» pašam ir visa dzīve. Nav tā?
Ne jau nu visa. Bet labākā daļa no manis ir tajā grāmatiņā.
Tikko iznākušo latviešu dzejprozas vēstures zinātnisko pētījumu gan laikam būs pagrūti nosaukt par grāmatiņu? Kas tas ir?
Tā ir mana disertācija. Es ar to kopā pavadīju sešus gadus. Tas ir visapjomīgākais pētījums, kāds man pagaidām ir bijis. Par dzejprozu man ir vēl viena grāmata, kas iznāca angļu valodā Itālijā (The Social and Political Dimensions of Latvian Prose Poem. Edizioni Plus, Pisa University Press, 2010 -red.). Tagad man pietiks par to dzejprozu interesēties, jo man tā jau ir apnikusi.
Tagad apnikusi, bet ar ko sākumā bija tik tuva un ievelkoša, lai tik ilgu laiku nodotos pētījumiem?
Es domāju, ka katra forma, katrs veids ir interesants, ja ir forši darbi. Ja es izlasu foršu romānu, tad man sagribas interesēties par romāniem vai par sonetiem, vai vienalga ko. Dzejproza man patika tāpēc, ka es biju lasījis Sen-Džona Persa, Georga Trākla, Annas Auziņas un Ulda Bērziņa dzejoļus prozā. Tas viss kopā likās kaut kas interesants. Bet tā nu sanāca, ka pētniecības gaitā man vajadzēja izlasīt tik daudz sliktas literatūras, cik es nekad iepriekš dzīvē nebiju lasījis. Liela daļa no t. s. dzejprozas ir diezgan švaka.
Tajā brīdī nenožēloji sākto?
Nenožēloju. Daļa no švakās dzejprozas ir ielikta arī šajā grāmatā antoloģijas daļā. Sevišķi gadsimta sākumā, kad literatūrā bija vieni štampi, tas izpaudās arī dzejprozā. Pietiek Gorkijam uzrakstīt Dziesmu par vētrasputnu, lai visi latvieši pēc kārtas sāktu rakstīt - jā, jā, vētra nāk, vētras putns lido, būs vētra, nu tik būs! Mūsdienās tā tomēr nenotiek. Nu labi - visi jaunie autori zina, ka vajag nokrāsot melnus matus un griezt vēnas. Katram laikmetam savas klišejas.
Kādas vēl klišejas bez vēnu griešanas, tavuprāt, ir šī laika dzejā?
Ir grūti runāt par konkrētām klišejām. Mūsdienās, man liekas, visi paniski baidās būt banāli un primitīvi. Uz tā rēķina drīzāk vērojama lieka samākslotība. Absolūts vairākums mūsdienu jaunākās dzejas ir tāda: mazie burti, pieturzīmju nav, asociatīvi, murgaini, ļoti personiski, citiem tikpat kā neatšifrējami… Nav jau tā, ka mūsdienās katrs būtu nez cik atšķirīgs no pārējiem. Arī ir savas laikmeta noskaņas un pieņēmumi, kā vajag rakstīt.
Neslēpšu, ka mani tomēr pārsteidz tava «dubultpilsonība» dzejas pasaulē. Atvaino, ja šis jautājums ir uzdots līdz riebumam, bet kā tevī sadzīvo dzejnieks un kritiķis, literatūrzinātnieks?
Man liekas, ka tur nav pretrunu. Ja mani interesē literatūra, tad es tai varu tuvoties gan no praktiskās, gan teorētiskās puses. Manuprāt, tas, ka es pats rakstu dzejolīšus, daudz ko pasaka priekšā arī par citu radošajiem procesiem. Man vienkārši ir interese pētīt arī citu sarakstīto. Savukārt no pētniecības, izlasītajām grāmatām man ir kaut kādas idejas, kuras es varu izmantot savos dzejoļos. Varu drusciņ saprecināt teoriju un praksi. Tas ir kā viena cilvēka divas puses. Tas nav kaut kas tik šausmīgi atšķirīgs. Tagad jau rakstniekiem, dzejniekiem patīk arī doktorantūrā - Māris Salējs tikko kļuva par doktoru, studē Ronalds Briedis, Inga Žolude, Egils Venters. Es domāju, ka mūsdienās rakstnieks nav kāds no meža izskrējis liriķis, ciema muļķis.
Varbūt tā arī ir klišeja par radīšanas brīža milzīgo spontanitāti. Tomēr - kad tu pats raksti dzeju, tu taču droši vien nedomā literatūrzinātnes terminos par strofisku un metrisku dalījumu, vai tev tā rindiņa beidzas ar pakari vai ne?
Nē, tad, kad raksta dzejoli, iekšējā domāšana ir ļoti vienkārša - vai tas der vai neder, vai tas ir forši vai nav, vai man tas patīk vai ne. Ja vēlāk kāds man liktu, es varētu analizēt arī savu dzejoli un sameklēt, kur tur ir anafora vai gredzenveida kompozīcija, vai vēl kaut kādi brīnumi. Bet rakstīšanas brīdī tas ir mazsvarīgi. Neviens no šiem līdzekļiem jau negarantē labu tekstu. Tāpat kā mašīnas detaļas.
Jā, bet reizēm pat visgudrākie un civilizētākie praktiķi dusmojas un dzejas kritiku un analīzi uztver ļoti vulgārsekli, uzstājot, ka viņu milzu telpa šādējādi tiek padarīta mazāka.
Tas ir tāds aizspriedums mūsu latviešu literatūrā. Tiek kultivēts priekšstats, ka rakstnieks ir gandrīz vai ārprātīgs, ka viņš tajā ekstāzes brīdī rada savu ģeniālo darbu un tas darbs ietver sevī pagātni, nākotni un kosmosu, un to analizēt vispār nedrīkst, jo tas nemaz nav cilvēka prātam iespējams. Tā ir tāda ākstīšanās. Darbam nekas nenotiek, ja kāds to paņem un kārtīgi izanalizē. Atceros, ka mēs pie Silvijas Radzobes interesējāmies par Bulgakovu. Man bija viens raksts par Meistara un Margaritas struktūru - kas tur ir motīvi, kas sabalsojas senajās ainās un Maskavas ainās. Bija ļoti interesanti, ka kāds to visu ir pamanījis.
Jā, bet piekrīti, ka reizēm radīšana un teorija tomēr ir divas atšķirīgas rotaļas? Un bieži autors patiešām nekoķetē, teikdams, ka viņam ne sapņos nebūtu rādījies tas, ko viņš it kā esot ieslēpis savā darbā.
Jā. Tās ir divas atšķirīgas rotaļas. Jebkurš normāls literārs darbs paver daudzas interpretācijas iespējas. Vai tad tas autors gribētu, lai viņš būtu uzrakstījis tik pliekanu un plakanu darbu, kur var izdarīt tikai viennozīmīgus secinājumus - tīriet zobus un mīliet Latviju?
Interviju sākām ar tavu interviju Londonā. Tēja, ar kuru cienā, teici, esot no Ķīnas. Gan jau vēl esi bijis daudz kur citur pasaulē. Gribu tev vaicāt par kosmopolītisma/patriotisma izjūtām. Varētu dzīvot tai pašā piesauktajā Londonā?
Pēdējā laikā visu laiku ir informācija, kā viss iet uz grunti, kā viss izmirst. Protams, tas nav viena vai divu gadu jautājums, bet pēc divdesmit gadiem, es domāju, cik vispār vajadzēs tādu cilvēku, kas interesējas par latviešu valodu vai literatūru, kas lasīs tās grāmatas? Tādā ziņā nākotne pagaidām liekas diezgan drūma. Citur dzīvot? Nezinu, vai es varētu. Man patīk lielas pilsētas. Ir ļoti jauki aizbraukt uz Londonu vai Ņujorku un pastaigāt pa tām visām vietām. Bet dzīvot? Nekas jau mani tur nesaista. Nezinu. Būtu jau skaisti, ja šeit pat varētu tā jauki dzīvot.
Ko tu iesāc ar informāciju, ka «viss iet uz grunti»? Izdari līdzi savas prognozes?
Nekas jau briesmīgs nenotiks. Vienkārši agri vai vēlu viesstrādniekus vajadzēs ievest masveidā, citādi visi te būs apmiruši. Dažos gados iedzīvotāju sastāvs tā mainīsies, ka latviešu kultūra kļūs par minoritāti un pastāvēs rezervātā. Visapkārt notiks reālā dzīvē, kurai nebūs nekā kopīga ar latviešiem. Tad mēs ar tevi varēsim sēdēt Kolkas raga latviešu rezervātā tautastērpos un tūristiem stāstīt, ka latvian is very nice nation. Kristaps (Dienas fotogrāfs Kristaps Kalns - red.). mums taisīs bukletus.
Tev ir cerību stars, ka izglītība, zināšanas varētu nākt pat modē? Ne jau visiem, tā jau nekad nav bijis, bet lielai daļai?
Pašreizējos apstākļos - nē. Vilnis var nākt tad, ja vispār dzimst bērni, ja ir nākotne tiem, kas šeit beidz mācības. Pagaidām nekas nerāda, ka tas tā notiks. Situācija jau ļoti mainās. Bija treknie gadi, kad visiem likās - nu tik būs! Tagad ir krīze, kad visiem liekas - viss iet uz kapu. Pēc pāris gadiem noteikti būs vēl kādas citas noskaņas.
Ko tu domā par tematu mākslinieks un sociālā aktivitāte?
Domāju, ka mūsdienās ir skaidri redzams, ka sabiedrībai ir jābūt sociāli aktīvai, nevar sēdēt tikai mājās un domāt, ka citi visu izšķirs tavā vietā. Tikpat labi piedalīties vēlēšanās vai tautas skaitīšanā arī jau ir zināma sociālā aktivitāte. Noskatīties Panorāmu vai TV3 ziņas, padomāt, kas notiek, arī pie tā visa pieder. Vissliktākais, ja cilvēki sāk kliegt, ka viņiem viss ir apnicis, nekas neinteresē un «viņi visi ir žuļiki». Tad viņi paši sevi ar to noraksta.
Kāpēc, tavuprāt, nesanāca Radošo savienību plēnums 2009. gadā? Dzirdēju radio interviju ar dzejnieku Knutu Skujenieku, kurš teica, ka viņam bijis kauns.
Man nav nekādas ilūzijas par kultūras darbiniekiem. Es ļoti labi zinu, kā viņi mēdz runāt, it īpaši, kad sanāk visi kopā. Kāda jēga no tādiem kongresiem? Tas nav tas pats, kas 80. gadu beigās, kad tam bija kaut kāda nozīme. Es arī nesaprotu, kāda ir jēga no Rakstnieku savienības, kas arī padomju laikā skaitījās ļoti apgaismota vieta. Tagad tā vienkārši ir pagātnes palieka, kas nav atradusi lietojumu un seju jaunajos apstākļos.
Kāda tādā gadījumā varētu būtu jaunajiem laikiem pieskaņotā kultūras darbinieka auglīgā iejaukšanās - lai nejēdzību vērstu jēgā?
Domāju, ka daudz kas ir atkarīgs no izglītības. Redzams, ka Latvijas augstskolas štancē masveidā studentus. Bet gala rezultāts ir ļoti abstrakts. Jaunais cilvēks, kas beidz bakalaura vai maģistra programmu, viņam varbūt ir dažādas zināšanas, bet tas viss nenostrādā virzienā, lai viņš kļūtu par domājošu sociāli aktīvu būtni. Atceros no saviem studiju gadiem. Tad jau arī bija visādas sliktas reformas un viss kaut kas, ko griez nost, bet nekad jau nesavācās lielā pulkā, lai pret kaut ko protestētu. Tad, kad vajadzēja atteikties no vienas sliktas pasniedzējas, daži kursā teica - iesim un atteiksimies, bet citi - nevajag, nevajag, pasarg dies', būs vēl sliktāk - viņa mums atriebsies.
Un ko tu teici?
Es biju sadusmots. Tāpēc es gāju un teicu, lai viņu met nost. Mēs viņu arī nometām. Tas tikai vairoja manu ticību, ka to visu var izdarīt, ka Kultūras akadēmijā stāvoklis nav tik beztiesisks un mēs varam par kaut ko cīnīties. Bet nu labi, es tāpat nekad ne par ko necīnos. Pats vainīgs. Es domāju, ka tas viss pētniecības darbs arī ir iesaistīšanās. Ar ko nodarbojas humanitārās zinātnes? Tās taču apkalpo cilvēku vajadzības pēc sevis apjēgšanas, apzināšanās visdažādākajos veidos. Varētu izvirzīt par mērķi - cilvēki tagad izlasīs manu grāmatu un izies ielās, un būs revolūcija (smaida).
Vai tu gribētu, lai Bastarda formu iekļauj obligātajā literatūrā vidusskolās?
Nē, nē. Šī grāmata ir detalizēts pētījums par formu. Pietiekami specifisks.
Arī novatorisks. Otru tādu paraugu latviešu literatūrzinātnē ar šādu dzejas antoloģijas pielikumu nezinu.
Jā, man gribējās, lai nav tikai pļāpāšana. Lai ir kā gleznu reprodukciju grāmata, kur ir iekšā arī pats darbs. Kam būs garlaicīgi lasīt pētījuma nodaļas, lai vismaz pašķirsta oriģinālos tekstus. Man jau Ābele (rakstniece Inga Ābele - red.) tikko atrakstīja īsziņu, kā viņai šajā grāmatā paticis Evas Mārtužas dzejprozas darbs!
Kādā veidā tev ir svarīga cilvēku reakcija uz tavu darbu? Tu ar viņiem strīdies arī? Vai ielikts tik daudz, ka negribas par to visu neko dzirdēt?
Pēc ar dzejprozu pavadītajiem gadiem man vairs vispār negribas redzēt dzejprozas tekstus. Strīdēties jau arī ir grūti. Ir tikai daži cilvēki, kas rūpējas par kaut kādām tik formālām padarīšanām. Varbūt, ka es kļūdos. Līdz šim dzejprozas padarīšana nav pētīta, bijuši tikai pieminējumi. To jau mana arī konferencēs. Reizēm pēc referātiem nemaz nav ko prasīt. Katrs par kaut ko savu.
Kā tu uzvedies starptautiskos saietos? Iedomājies, ka pastāv varbūtība, ka cilvēki pēc tevis veido priekšstatu par Latviju?
Jā, tajā brīdī es jūtos kā maza Latvija. Bet man liekas, ka rietumu zemēs ir pašsaprotami, ka cilvēks nepārstāv tādu oficiālu veidojumu. Varbūt viņš savā valstī ir šausmīgs marginālis, varbūt viņš tiek uzskatīts par kaut kādu dīvaini. Tāpēc tikai sāmu dzejnieki, kas dzīvo Zviedrijas ziemeļos, vienmēr nāk uzstāties savos tautastērpos, papildina dzejas lasījumus ar dziedāšanu un folkloras lasījumiem. Esmu divus tādus dzejniekus saticis, un viņi abi bija tautastērpos. Man laikam tas liktos diezgan neiedomājami - tautastērpā braukt uz dzejas festivālu. Bet kāpēc ne? - no otras puses...
Esmu ievērojusi, ka drosmīgākās un progresīvākās skolotājas, kuras nebaidās, ka Vērdiņš nesarunā ko pārāk «nepareizu», aicina tevi tikties ar skolēniem. Reizēm pārsteidz mūsdienu jauniešu izteikumi, kas ir tik klišejiski un garlaicīgi kā nogurušu ierēdņu runa. Kā to var skaidrot?
Jaunība nāk ar gadiem (smejas). Atceros Aicinājumā (radošā nometne - red.), kad mēs visi vēl bijām maziņi, Dainis Grīnvalds mūs vāca kopā, un bija uzstādījums - nu mums ir tie jaunie, nu tik viņi pateiks visiem! Un tad 17- 18 gadu vecie bērni mēģināja kādam kaut ko pateikt un sarakstīt baigos provokatīvos dzejoļus. Tā kā tādi literāriskie embriji, kas pēc būtības neko nevarēja vēl pateikt, jo mums visiem vēl vajadzēja sēdēt un mācīties, iegūt izglītību un domāt, kas te notiek. Tāpēc, lai jaunieši sēž un mācās. Kad viņi būs jau mazdrusciņ izauguši, tad tas jaunais pa īstam atnāks vaļā. Es domāju, ka es šobrīd varu daudz vairāk jaunu kādam pateikt nekā tad, kad man bija 18 vai 20 gadu. Tā kā neesmu ne sportists, ne modelis, ceru, ka man vēl viss priekšā.
Vai Kārļa Skalbes Pasaku par vērdiņu asociē ar sevi kaut kā īpaši?
(Smejas). Jā, jā, man kādreiz bija maza, maza grāmatiņa ar šīs grāmatiņas ilustrētu izdevumu, un es to bieži lasīju. Kad es biju jaunāks, tad arī domāju, ka kļūšu tāds nocietinājies un mantkārīgs un meklēšu tikai to naudu, visi cilvēki būs vienaldzīgi.
Pirksti savilksies līki…
Jā, jā, pirksti savilksies no naudas skaitīšanas.
Dzejniekam jau laikam nav lielas iespējas savilkties pirkstiem šī iemesla dēļ.
Jā. Dzejniekiem tie pirksti drīzāk sāk trīcēt. Nezinu... pieaugušam vīrietim vispār kauns rakstīt dzejoļus, kaut ko tādu noderīgāku taču vajag darīt.
Tu jau tā nemaz nedomā...
Reizēm domāju gan.