Otrs ir gadījums, ka reiz populāras grupas, kuras tā īsti nevienu mūzikas cienītāju vairs neinteresē, brauc bez īpaša entuziasma atrādīties korporatīvos pasākumos un visādos norietējušām zvaigznēm veltītos tikai nostalģijā balstītos balagānos, kas notiek visā pasaulē. Īpaši tie iecienīti Krievijā - interneta resursos atrodams video, kurā uz skatuves pēc vakara vadītāja šķebinoši salkanajiem pieteikuma vārdiem satiekas (ko par naudu neizdarīsi?) divas 80. gadu popzvaigznes, kuras savos ziedu laikos vairāk sacentās nevis ar dziesmām, bet krūšu lielumu, lai kopā visai nebaudāmi ar fonogrammu izpildītu cienījamās tās pašas ēras grupas Blondie klasisko dziesmu Call Me.
Mums nav laika atpūsties
Losandželosas grupa Sparks nepieder ne pie vienas no šīm abām veterānu kategorijām - 2008. gadā tā divdesmit vakaru pēc kārtas Londonā hronoloģiskā secībā spēlēja visus savus četros gadu desmitos tapušos albumus no sākuma līdz beigām un divdesmit pirmajā atskaņoja jaunāko veikumu Exotic Creatures Of The Deep. Nākamajā gadā Sparks prezentēja mūziklu The Seduction of Ingmar Bergman, kas bija Zviedrijas radio pasūtījums, vēlāk - 2011. gadā - tas tika iestudēts uz skatuves izrādīšanai Losandželosas kinofestivālā, un nu pēc tā top arī filma.
«Mums nav laika atpūsties,» - Sparks dziedātājs Rasels Maels atzina intervijā mēnesi pirms viesošanās Latvijā. Šā gada jūnijā Londonā pirmo reizi savā pastāvēšanas vēsturē grupa, kuras pamatā vienmēr bijis duets - Rons un Rasels Maeli -, uz skatuves patiešām kāpa divatā, lai izpildītu dažādu periodu dziesmas tikai ar vienu sintezatoru un balsi. Rudenī sākās un joprojām notiek šīs programmas Two Hands, One Mouth Eiropas turneja, kuras ietvaros Sparks pirmo reizi viesojās arī Latvijā - teātra namā Jūras vārti Ventspilī, kurp pēdējā laikā labas mūzikas cienītāji no visas Latvijas dodas arvien biežāk, jo tur notikuši Depeche Mode bijušā dalībnieka Alana Vaildera projekta Recoil, world music dueta Deep Forest dibinātāja Ērika Mukē, Ultravox līdera Midža Jūra un Īslandes elektroniķu Gus Gus koncerti.
Sparks ir retais gadījums, kad uz skatuves uzstājās nevis «viens no slavenās grupas», bet pilns klasiskais sastāvs, kas ir nešķirams kopš bērnības, jo abi dalībnieki ir brāļi. Ar savām nemainīgi plānajām ūsiņām kopš jaunības pazīstamais Rons Maels ierasti nesatricināmā mierā sāk ar klavieru ievadu, un drīz viņam pievienojas Rasels - ģērbies žaketē un pusgarās biksēs, pēc izskata atgādinot latviešu tautas pasaku varoni Sprīdīti. Pārsteidzoša ir viņa enerģija, nemitīgi pārvietojoties pa skatuvi šurpu turpu, un spēja joprojām nodziedāt vecās dziesmas, kaut balsij, protams, vairs nav tik plaša diapazona kā agrāk. Rasels neiespringst uz augstākām falseta notīm, kas vairs nav pa spēkam, jo muļķīgāk būtu, ja viņš censtos pierādīt, ka tās vēl «var paņemt». Tehnika Sparks vienmēr ir bijusi svarīga lieta, bet tā katrā laika periodā ir tāda, kāda tā ir, turklāt, ja paklausāmies grupas agrīnos ierakstus, Rasels nekad nav dziedājis «pēc grāmatas» un vienkārši darījis to saviem spēkiem atbilstošās robežās līdzīgi kā laikabiedri Marks Bolans vai Fredijs Merkurijs, kura balss tik unikāla izveidojusies, pateicoties tam, ka viņš nebija gājis pie vokālās mākslas skolotājiem.
Vēl var paspēt
Nezinātājiem varētu likties, ka Rona Maela kokaini stīvās kustības, sēžot pie sintezatora, ir kādas slimības sekas, bet zinātāji nevar novaldīt sajūsmu, cik ļoti perfekti viņš sešdesmit septiņu gadu vecumā joprojām ietur savu kopš grupas pirmsākumiem piekopto stilu, ka no skatītāju zāles ir grūti noteikt, vai viņš taustiņinstrumentus patiešām spēlē vai tikai monotoni ritmā kustina rokas. Sintezatoram uz zīmola Roland uzlīmēta mūziķa paša vārda pilnā versija Ronald, un, visticamāk, pa šo taciņu tālāk gājis somu mūziķis Džimijs Tenors, aizklājot tikai pirmā burta astīti un Roland vietā skatītājiem demonstrējot uzrakstu Poland.
Grupa Sparks savas darbības laikā vairākkārt mainījusi mūzikas stilus, prasmīgi un nereti ironiski savijot kopā novatoriskus populārās un klasiskās mūzikas izteiksmes līdzekļus, bet šajā koncertā visas dziesmas ieturētas minimālistiski vienotā noskaņā. Vēlāk dziesmu pavadījumos ieskanas arī nepārprotami saprogrammētas skaņas, bet Sparks tās piestāv tāpat kā savulaik viss cits - glemroka košums un sintpopa banalitāte, no kuriem 2012. gada Sparks modelī nav ne smakas. Pat hits Popularity atstāts ārpus programmas, toties, protams, neiztikt bez abiem 1974. gada grāvējiem - This Town Ain't Big Enough for Both of Us un Never Turn Your Back To Mother Earth, kuru jau pirmajās sekundēs klausītāji sveic ar vētrainām ovācijām. Koncerta apmeklētāju vidū kuplā skaitā ir Latvijas Depeche Mode fani, un zināmu artavu tajā ieguldījis grupas muzikālais līderis Mārtins Gors, 80. gadu vidū pieminot Sparks kā savu mīļāko popgrupu, bet vēlāk pats iedziedot Never Turn Your Back To Mother Earth savā soloalbumā.
Koncerta oficiālās daļas beigās, kad neiztrūkstošs, protams, ir grāvējs When Do I Get To Sing My Way, Rons pirmoreiz pamet savu sintezatora «virtuvi», iznāk skatuves priekšā un… metas savā slavenajā ātrslidotāja kustības atgādinošajā deju solī. Piedevām vēl seko kultūršoks latviešu gaumē liesmojošas tortes un dziesmas Sveiks lai dzīvo veidā - jubilārs koncerta dienā ir Rasels (64). To viņš pavisam noteikti neaizmirsīs vēl ilgi un, kas zina, varbūt pat veltīs šim dīvainajam notikumam kādu dziesmu.
Šis bija koncerts, kura apmeklējumam jābūt jebkura īsta mūzikas cienītāja biogrāfijā, un to vēl var paspēt izdarīt 26. oktobrī Eiropas lielākajā mākslas centrā Barbican Londonā, pirms tam tur aplūkojot ar Sparks visai saderīgu fotogrāfiju izstādi, kas fokusējas uz krasām pārmaiņām pasaulē 60. un 70. gados. Mūzikas laukā Sparks savu vēsturisko misiju, kas iedvesmojusi vai visus turpmāko gadu progresīvos mūziķus, veica tieši šajā laika periodā.