Uz Ēģipti viņa devusies neilgi pēc sirds operācijas. «Ārsts saprata, ka jāļauj man braukt, jo man tas nāks par labu vairāk nekā mierīgs mājas režīms. Tā arī notika - spilgtie Ēģiptes dabas un kultūras iespaidi, kā arī labā draugu kompānija man palīdzēja atkal justies veselai,» ar dziļu pārliecību stāsta Biruta.
Ikvienam senioram viņa iesaka ļauties ceļojumu ārstnieciskajai terapijai. Ja nav iespēju vai vēlēšanās braukt uz ārzemēm, vērts doties uz kādu mazzināmu Latvijas novadu vai savas dzīvesvietas apkārtnē atrast kādu vēl nepazīstamu pastaigu maršrutu. Jo galvenais, kas vajadzīgs, ir jauni iespaidi, domā ārēji trauslā, bet ļoti enerģiskā pensionāre.
Ar poļu un čigānu garu
Birutas kundze dzimusi, augusi, strādājusi Rīgā un arī tagad dzīvo pašā pilsētas sirdī, starp centru un Mežaparku. «Zinu, ka tēva dzimtas saknes ietiecas Latgalē, bet mamma nāca no Bolderājas,» izklāsta Biruta un piebilst, ka savu nerimstošo ceļotkāri viņa, visticamāk, mantojusi no mātes tēva un viņa priekštečiem čigāniem. «Vecaistēvs bija īsts čigānu barons, bet vecāmāte - poliete,» stāsta elegantā dāma, un viņas sarkanie augstpapēžu zābaciņi, līdzīgi tiem, kādus valkā poļu panes pie tradicionālā tautas tērpa, apliecina, ka ne tikai čigāniskā, bet arī poliskā mentalitāte Birutai joprojām tuva.
Ilgus gadus Birutas kundze strādājusi Rīgas sabiedriskā transporta sistēmā. «Biju gan kasiere, gan kontrolpunkta dežurante,» atceras seniore. Sanācis strādāt arī grāmatnīcā, bet darbs vienmēr prasījis punktualitāti un precizitāti. «Dzīves gaitā man darba pienākumi bijuši atšķirīgi, bet lielākoties bija jāstrādā ar naudu - tāda nolemtība vai pat liktenis! Esmu redzējusi, kā mainījušās banknotes un monētas kopš XX gadsimta 50. gadiem līdz mūsdienām un cik dažāda mēdz būt cilvēku attieksme pret naudu,» ar smaidu bilst Birutas kundze.
Ja neklausīs mammu...
Traģisks notikums Birutas Aldzeres mūžā ir vīra pāragrā aiziešana viņsaulē. Tomēr atraitne uzveikusi skumjas un pievērsusies jaunai specialitātei. «Izmācījos par tūristu grupu pavadoni jeb, kā tagad saka, gidi. Sāku strādāt tūrismā pirms vairāk nekā 30 gadiem, vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad ceļojumi tika organizēti uz toreizējām savienotajām republikām,» stāsta tūrisma jomas pazinēja. Kad Latvija atguva neatkarību un mūsu valsts iedzīvotājiem pavērās iespēja apceļot Rietumeiropu, Biruta ar tūristiem braukusi uz Franciju un citām Eiropas valstīm.
Daudzkārt Birutai sanācis apciemot Lietuvu, kas kļuvusi viņas sirdij tuva. Vislielāko prieku ceļotājai sagādā iespēja pabūt kaimiņvalsts kūrortpilsētā Palangā, kur atrodas Birutes kalns un skulptūra Birute. Turklāt Biruta jeb, lietuviešu variantā, Birute ir viens no populārākajiem kaimiņvalsts sieviešu vārdiem, kas ļauj tur justies kā savējai. «Palangā biju atradusi kafejnīcu Birute, un, kad vien turp aizbraucu, gāju uz šo kafejnīcu dzert kapučīno. Uzturēties Palangā man vienmēr paticis arī tāpēc, ka cilvēki tur viesmīlīgi un jauki,» savu redzējumu pauž Biruta. Otra viņas lielā mīlestība Eiropas pilsētu vidū ir Parīze. «Vienreiz bijām Parīzē lieliskā draugu kompānijā, tad pamatīgi izstaigājām Svētās Sirds baznīcas rajonu un mākslinieku kvartālu,» atceras ceļotāja. Francijas galvaspilsētas šarmanto noskaņu toreiz izdevies arī atvest mājās gan mākslinieku kvartālā pirktu zīmējumu, gan nezūdošu atmiņu veidā.
Savulaik Birutu no ceļojumiem mājās gaidījis uzticams četrkājainais draugs suns, ar kuru gadījušies dažādi piedzīvojumi. «Biju uzticējusi suņa pieskatīšanu savai mammai. Kad ar mammu sazvanījos, viņa sūdzējās, ka suns neko neēd un nemaz neklausa. Mammai teicu, lai pieliek telefonu sunim pie auss, un pateicu viņam: «Ja tu neēdīsi un manu mammu neklausīsi, es mājās nebraukšu.» Suns pēc šīs audzināšanas pa telefonu nekavējoties aizrikšojis uz virtuvi, izēdis savu bļodiņu un līdz manai pārbraukšanai mammu klausījis. Suņi visu saprot,» ir pārliecināta Biruta. Patlaban gan dzīves apstākļi neļaujot turēt suni, bet varbūt kādreiz vēl sanāks, pieļauj optimistiskā pensionāre.
Ieraudzīt saules staru
Birutas pārliecība ir - jācenšas uzturēt labu garastāvokli un jebkurā situācijā ieraudzīt ko pozitīvu. To viņa novēl arī ikvienam šī raksta lasītājam. «Tas, kādu iespaidu uz cilvēku atstāj dažādi dzīves pavērsieni, ļoti bieži saistīts ar paša attieksmi,» domā seniore. Nenoliedzami gadās traģiskas situācijas, kuras vienkārši jāpārcieš, bet daudz biežāk, cenšoties notiekošo uztvert pozitīvi, cilvēks saprot, ka nekas briesmīgs jau nav noticis. «Atceros, biju pašos Norvēģijas ziemeļos, Nordkapā. Apkārtni ietvēra dūmaka. Tad pēkšņi tā pavērās, un ieraudzīju saules staru. Tas bija neaprakstāmi skaisti,» atceras Biruta. Viņa teic, ka galvenais ir pamanīt un novērtēt tādus - pasaules pievilcību apliecinošus brīžus.