- Tomēr skaidrs, ka situācija ir sarežģītāka. Reti kurš medijs var aizsargāt savus avotus un informāciju tā, kā to vismaz pagaidām spējis pusslepenais un nevienai valstij nepiederošais WikiLeaks. Turklāt daudzi mediji aizrautīgi izplatījuši WikiLeaks atrodamo informāciju, par kuru citādi uzzinātu samērā neliels daudzums cilvēku, kam ir interese un zināšanas, lai izanalizētu birokrātu «jaunrunā» rakstītos dokumentus.
- Vienlaikus nav pamata šaubīties, ka liela daļa informācijas tiek filtrēta gan mediju vadības, gan pašu žurnālistu līmenī, un pašcenzūras veicināšana ir viens no efektīvākajiem informācijas slēpšanas līdzekļiem. Tāpat kā cenzūra, pašcenzūra nav absolūtais ļaunums. Arī WikiLeaks vadītājs apgalvo, ka nepublicē informāciju, kas var apdraudēt kādu konkrētu cilvēku vai nav pārbaudīta. Pirmām kārtām nozīme ir tam, vai cenzūrai un pašcenzūrai ir skaidri noteikumi. Skaidri noteikumi prasa pamatojumu, šādus noteikumus var analizēt un apspriest un atsevišķos gadījumos arī atzīt to nepieciešamību, teiksim, var saprast, kāpēc jāierobežo militārās informācijas pieejamība, ja arī citas valstis nav īpaši atklātas šajā ziņā, vai saprast, kāpēc nelietot to vai citu apzīmējumu, ja tas aizvaino kādas etniskas grupas vai dzimuma pārstāvjus. Pat tad, ja noteikumiem nepiekrītam (piemēram, varas pārstāvjiem ir tendence par slepeniem un valsts drošībai būtiskiem pasludināt dokumentus un apspriedes, kas atklāj viņu neizdarību, savtīgumu vai cinismu), mēs saprotam, kad tos pārkāpjam un kāds sods par to var būt.
- Pašcenzūra parastajā nozīmē visizteiktāk izpaužas situācijās, kad noteikumi ir neskaidri. Ja jūs, žurnālisti, nebūsit «objektīvi», ja jūs nekritizēsit «toleranti», tad ar jums kaut kas varētu notikt (arī sods par neskaidro noteikumu pārkāpumu bieži vien netiek nosaukts, lai gan ir nojaušams - atlaišana no darba, neielaišana kaimiņvalstī, neuzaicināšana uz preses konferenci, izolēšana no informācijas avotiem). Šādos gadījumos pašcenzūrai ir tendence pieaugt spēkā, jo, tā kā robeža, ko nedrīkst pārkāpt, nav redzama, drošības pēc rakstīt tā, lai nu nekādi nevarētu piesieties. Protams, nav runa tikai par žurnālistiku. Bailes aizvainot kādu neļauj jokot, bailes no apsūdzībām par seksuālu uzmākšanos liek izvairīties no jebkāda cilvēciska kontakta. Bet ko nu tur daudz stāstīt - visi, kas dzīvojušu Padomju Savienībā, zina, par ko ir runa.