Kurš kuru apspēlēs?
1. Valsts budžeta izstrāde un pieņemšana gadu pirms vēlēšanām nekad nav bijis viegls uzdevums - pat ja valdības līmenī kompromiss ir panākts, Saeimā konkurējošie politiķi var izpausties no sirds. Šogad papildu apgrūtinājums ir sliktās attiecības valdības koalīcijā. Nekad jau nav bijis tā, ka šie partneri cits citu tik slavē un atbalsta, tomēr šoreiz attiecību skaidrošanā ir ļoti konkrēti klupšanas akmeņi, piemēram, debates par uzturēšanās atļauju tirdzniecību (UAT). Rezultātā pagājušajā nedēļā pirmo barjeru - nodošanu apspriešanai Saeimas komisijām - budžeta projekts pārvarēja tikai ar opozīcijas, šajā gadījumā ZZS, atbalstu. Proti, spekulācijas par to, ko darīs vai nedarīs koalīcijas sastāvdaļa Nacionālā apvienība (NA), rezultējās ar NA nepiedalīšanos balsojumā. Un nu mums ir situācija, kurā NA pati šādu rīcību neuzskata par savu izstāšanos no koalīcijas, tomēr koalīcija izskatās arvien dīvaināk.
Te godājamai publikai rodas virkne pamatotu jautājumu. Pirmais: vai tiešām kompromisa (ne) panākšana uzturēšanās atļauju jautājumā jāsasaista ar valsts budžetu, kas sabiedrības vairākuma (un, protams, premjera partijas) izpratnē ir svarīgāks jautājums? NA rīcība pagājušās ceturtdienas balsojumā nenozīmē, ka NA līdzīgi kutinās nervus kolēģiem arī turpmākajos. Ja NA galu galā sasniegto risinājumu par UAT uzskatīs par nepieņemamu, nekas apvienībai netraucē nevis gāzt valdību budžeta balsojumos, bet pamest šo draudzīgo kompāniju vēlāk. Tad NA varēs paust, ka tā gan rīkojusies «valstiski atbildīgi», gan saglabājusi principialitāti. Līdz ar to nebalsošana vairāk jāuztver kā taktisks paņēmiens, lai vispār pasteidzinātu koalīcijas partnerus UAT jautājumā. NA ir zināms pamats aizdomām, ka Vienotība te «ņem uz izturību». Piemēram, pēc intensīviem kompromisa meklējumiem kvotu jautājumā 27.-29. septembrī (nedēļas nogale) bija viedoklis, ka premjers pagājušās nedēļas sākumā ar priekšlikumiem iepazīstinās savas partijas valdi un viedokļu saskaņošana turpināsies labā tempā. Pretēji tam konkrētajā dienā ievilkās koalīcijas padomes tikšanās, savukārt, kā liecina neoficiāla informācija, Vienotības valde izrādījās tik nepacietīga, ka izklīda, Dombrovski nesagaidījusi (kas ir visnotaļ dīvaini, ja ņem vērā UAT it kā lielo nozīmi). Īsi sakot, tas, ko mēs šobrīd redzam, ir, atvainojos par vulgāru apzīmējumu, vingrinājumi «jūs pačakarējāt mūs, tagad mēs - jūs».
Otrais: ja nacionāļiem UAT jautājums ir tik būtisks, ja viņi jūt, ka partneri velk laiku, tad kāpēc viņi turpina minētos vingrinājumus, nevis paziņo par aiziešanu no valdības? Var dažādi vērtēt NA ieciklēšanos UAT jautājumā, tomēr novērojumi liecina, ka šī tēma apvienībai patiesi ir svarīga. Līdz ar to NA vadība apzinās riskus, partijai aizejot no valdības šobrīd. Proti, skeptiskākie apgalvo, ka tādā gadījumā jautājums vispār tiks «paslaucīts zem paklāja», savukārt citi līderi ir pārliecināti, ka Vienotība aprobežosies ar kosmētiskām izmaiņām regulējumā, kas tai ļaus paziņot, ka reformas, lūk, ir notikušas, latviskums, tā teikt, nosargāts arī bez cietpaurainajiem «nacionāļiem». Abi varianti NA neapmierina, tātad var prognozēt, ka NA koalīciju vismaz tuvākajā laikā neatstās un mēģinās panākt sev kaut cik pieņemamu UAT risinājumu.
Trešais: ja ņem vērā, ka UAT režīms pastāv jau krietnu laiku, kāpēc NA tik kareivīgi kļuvusi tieši tagad? Tam varētu būt divi iemesli. Publiskajā telpā UAT aizstāvji operē ar datiem par 2012. gadu, savukārt informācija par izsniegto atļauju skaitu šogad liecina, ka tas ir ievērojami palielinājies. Plus kontrolējošo institūciju atzīšanās, ka faktiski nav iespējams pārbaudīt darījumu naudas izcelsmi un atļauju saņēmēju personību.
Nozīmīgi, bet... garlaicīgi?
2. Ziņa, ka ZZS atteikusi ekspremjeram Godmanim vietu organizācijā un kandidātu sarakstā Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, atgādināja, ka nākamais ir ne tikai Saeimas, bet arī EP vēlēšanu gads.
Vēstījuma formulēšana EP kontekstā partijām padodas grūtāk vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, vēlētājam Latvijā ir visai izplūdis priekšstats par to, ar ko EP īsti nodarbojas, kādas ir tā pilnvaru un iespēju atšķirības no Eiropas Komisijas u. c. Eiropas Savienības (ES) vadošajām struktūrām, kas daudzu vērtējumā saplūst vienā jēdzienā - «Briseles birokrāti». Tāpēc partijām nav bijis un nebūs viegli mobilizēt vēlētāju EP vēlēšanās vispār piedalīties. Otrkārt, pašām partijām nav viegli izveidot savu atšķirīgu piedāvājumu. Šis uzdevums ir vieglāk veicams izteikti eiroskeptiskiem politiķiem vai tiem, kuri mēģina darboties politiskā spektra galējos flangos. Latvijā šādas priekšrocības varbūt ir vienīgi ZZS paspārnē strādājošajai Saeimas deputātei Grigulei un EP deputātam Rubikam. Pārējiem, t. i., vairākumam, jāmēģina uztaustīt kaut kas starp «pilnvērtīgu Latvijas nacionālo interešu aizstāvību», «Latvijas ģeopolitisko interešu nostiprināšanu» un līdzīgiem grūti «pārdodamiem» vārdu savienojumiem, laipojot starp priekšstatiem, ka Brisele ir vieta, kas ģenerē stulbas direktīvas un dala (netaisnīgi) naudu.
Partijas šādu situāciju var risināt divējādi. Pirmais variants ir tradicionālais - EP kandidātu sarakstus apgādāt ar pazīstamām personībām - vēlētājs balso par personību, nevis programmu. Otrais variants - mēģināt EP kampaņas saturu sajūgt ar Saeimas vēlēšanu tematiku. Šī varianta risks ir, ka, ciešot neveiksmi EP vēlēšanās, šos sliktos rezultātus konkrētās partijas sāncenši var retoriski pasniegt kā vēlētāju vērtējumu par partiju vispār («tādiem nav ko darīt arī Saeimā»).
Jāatzīst, ka līdzīga situācija ir arī citās ES dalībvalstīs - zema vēlētāju aktivitāte, skeptisks viedoklis par EP kopumā utt., kas ir pretrunā ar objektīvo realitāti, ka EP pēdējā desmitgadē savu nozīmi ES varas dalījumā ir būtiski palielinājis. Jāatzīst, ka sabiedrības (atkārtošu - ne tikai Latvijas) priekšstatos ir zināmas šizofrēnijas pazīmes: no vienas puses, žēloties par arvien pieaugošo un nevēlamo Briseles ietekmi uz dalībvalstīm, bet, no otras puses, ne sevišķi interesēties par šīm tēmām un savām iespējām Briseli ietekmēt.
Tiesa, vēlētāju interesi var palielināt pēdējo dažu gadu laikā piedzīvotās peripetijas eirozonā. Lai cik dažkārt pavirši ir priekšstati par krīzes cēloņiem un risinājumiem, eiropieši ir piedzīvojuši tik trauksmainu kopdzīves periodu, ka laikam gan retais vairs ES uztver kā kaut ko miegainu un droši prognozējamu.
Kad nesāpīgu lēmumu vairs nav
3. Atgriežoties pie analoģijas par lidostas drošības noteikumiem, pagājušajā nedēļā notika tas, kas bija prognozējams, - Liepājas metalurgs (LM) nesaņēma no potenciālajiem investoriem uzņēmuma darbības nodrošināšanai nepieciešamos 10 miljonus latu. Procesā iesaistītie ļaudis, kuri attiecīgi skumji šūpoja galvu, diez vai paši tic, ka nauda parādīsies arī juridiski pieļaujamā termiņa pagarinājumā (30 dienu). Tiesiskās aizsardzības process (TAP) ir pārkāpts, tā īsti vēl nesācies. Līdz ar to LM sāgas nogurdinātā publika varētu painteresēties, kāda jēga pagarināt šo mērkaķošanos (to skaitā, iespējams, lūdzot tiesu izdarīt izmaiņas TAP nosacījumos), - jāsāk uzņēmuma maksātnespējas process, un miers. Tomēr tas konkrētajai valdībai būtu ļoti nepatīkami - pēc visām mocībām, finansiālā atbalsta utt. atzīt, ka uzņēmums savā līdzšinējā formātā nav glābjams. Tāpēc cirkulē versija, ka valdība varētu ieguldīt nepieciešamos apmēram 35-37 miljonus latu.